Svētā padauza kļūst par čūsku

Var teikt arī - nav problēmas, jautājuma, kas jāsaprot, paslēptas atbildes, kas jāmeklē. Viss ir skaidrs, acīmredzams. Gaisma spilgta, detaļas izzīmētas, ēnu un krēslas zonu nav. Tikai aprakstīt? Nepelnīti auksti. Taču izrāde ir pelnījusi, lai tai pievēr­stu uzmanību. Man šis ir pirmais _Ilgu tramvajs_. Nav atmiņu par leģendām apvīto Alfreda Jaunušana iestudējumu Nacionālajā teātrī, personisku pārdzīvojumu. Pēc tā, kāds ir leģendas spēks vēl šodien, atliek secināt, ka izrāde nozīmēja ļoti daudz un skāra ļoti personiski. Un tad jau ir vienalga, ka šodien izrāde ierakstā liekas pārlieku eksaltēta, vecmodīga, - īstas jūtas intelektuālus apsvērumus no cita laika padara nebūtiskus. Nelielas piezīmes par abām izrādēm, kaut tikai teorētiskās zināšanās un ierakstā balstītas, man liekas mērķtiecīgas, lai saprastu, kāda ir jaunās izrādes vieta latviešu teātra kontekstā. Ne tikai tāpēc, ka vēl pirms izrādes interneta komentāros bija lasāms - ar Antru Liedskalniņu neviena latviešu aktrise sacensties nespēs mūžu mūžos. Man no ķecerīgās jaunatnes pozīcijām liekas, ka spēs gan un ka Rēzija Kalniņa šajā duelī ir uzvarējusi. Bet vēl būtiskāk man liekas tas, kā režisori skatās uz Ilgu tramvaja varoņiem, ko atšķirīgā attieksme mums pasaka par pārmaiņām dzīvē. Ne tikai fiziskām, galvenokārt garīgām. G.Poliščukas izrādē laiks nav būtisks. Hipernaturālistiskā vidē veidota (scenogrāfs Miķelis Fišers, Galkas Kūlio kostīmi), tā gan stāsta par šodienas cilvēkiem, bet ne par vispārinātu attiecību modeli vai cilvēku tipu. Tikai atsevišķu gadījumu. Tomēr, ja salīdzina jauno _Ilgu tramvaju_ ar A.Jaunušana iestudēto, laika jautājums izlec priekšplānā pats no sevis. A.Liedskalniņas trauslā, mākslinieciskā Blanša un R.Kalniņas spēcīgā, rafinētā varone - viņas nav pat attālas radinieces. A.Jaunušana izrāde bijusi par to, ka brutāls spēks salauž garu, ar ko citādā veidā nespēj tikt galā. Par ko stāsta G.Poliščukas izrāde? Par varu. Starp R.Kalniņas Blanšu un Andra Buļa Stenliju nav ne seksuālas, ne sociālas spriedzes, nav arī miesas un gara konflikta. To lieliski parāda Blanšas vannošanās ainas. Ne jau nervus viņa nomierina. Tas ir ķermenim veltīts juteklisks rituāls, skaistuma kults, zināmā mērā pat fetišisms. Nē, šo abu cilvēku konflikts balstās jautājumā, kurš paturēs virsroku. Bez liekas jutināšanās, kam tā vispār vajadzīga, ko ar to iesākt. Aizrauj pati spēle, kuras vienīgie noteikumi ir, ka noteikumu nav. Ilzes Ķuzules Stella kā kucēns, ko nežēlīgā spēlē noliek istabas vidū un sauc pretējos virzienos, lai pārbaudītu, kuru no saucējiem mazais radījums mīl vairāk, skraida no viena pie otra. Mīl, praktiski dievina abus - gan vīru, gan māsu - bet izvēlēties vienā brīdī tomēr vajadzēs. Dziļākā būtībā šis Ilgu tramvajs ir Stellas, nevis Blanšas traģēdija, un I.Ķuzules absolūti organiskajai skatuves eksistencei piemīt neatvairāms pievilkšanas spēks. Viņa ir šīs izrādes dvēsele. "Pozitīvāks" varonis par Blanšu ir pat Stenlijs. Zināms, sievu nevajag sist, bet A.Buļa Stenlijs pārliecina, ka ir normāls cilvēks, kuram neiztur nervi. Būtībā - ne jau Stellai viņš gribētu sist, bet gan Blanšai - odzei, kas ieperinājusies viņa mājā un jauc ģimeni. Tas, ka Blanšai nav citur kur iet, ka šajā vidē viņa neiederas, bet pēdējiem spēkiem izmisīgi cenšas vēl noturēties virs ūdens - šie motīvi ir novirzīti izrādes perifērijā. Varbūt, ka R.Kalniņas Blanšai ir 65 centi, bet varbūt arī krietni vairāk - tāpat viņa neaizbrauks. Sitiens, tā ir lielākā Blanšas uzvara. Galu galā viņa visas ainas garumā to vien darījusi, kā provocējusi, izaicinājusi māsasvīru. Un tagad viņš neiztur. Kad Stella tomēr pie vīra atgriezīsies, sāksies kauja uz dzīvību un nāvi. Abām pusēm, jo, ja neuzvarēs Stenlijs, iznīcinās viņu. R.Kalniņa Blanšas lomu smalki izstrādājusi - viņas varone nav vienkārši maita. Nē, Blanša ļoti mīl savu māsu, viņai ir sievišķīgas vājības, arī melo viņa mazāk, kā varētu gaidīt. R.Kalniņas un I.Ķuzules saspēles niansētība sajūsmina. Bet uzstādījums, lai arī, manuprāt, krietni laikmetīgāks par romantizēto svētās prostitūtas versiju, atņem jaudīgumu beigu traģēdijai. Blanša būtībā salūst ne jau pēc nakts ar Stenliju, bet tāpēc, ka sadursmē zaudē. Traģēdija ir vairāk intelektuāla, ne emocionāla. Un ir arī atšķirība starp trako namu 1947.gada Amerikā, apziņu, ka tevi neatgriezeniski sakropļos, vai hospitalizēšanu 2008.gadā Rīgā. Taču domāju, ka šāds lugas lasījums sevi attaisno. Katrā ziņā tas ir tuvāks T.Viljamsa _Tramvajam_, kas, starp citu, tikai latviešu tulkojumā ieguvis Ilgu vārdu. Patiesībā jau tas ir iekāres vai alku tramvajs, un tajā A.Jaunušana 60.gadu glorificētajam romantismam piejaucas laba deva naturālisma. Protams, tā nav tikai seksuāla iekāre. Tā vairāk ir iekāre dzīvot. Par katru cenu. Par to arī izrāde, kaut jautājums, vai dzīvot šodien tiešām iespējams tikai, citus iznīcinot, man liekas plašākas diskusijas vērts.