Tā tam, manuprāt, ir jābūt, jo citādi taču tas cilvēks nav normāls, kurš iedomājas, ka viņa roku izmīcīti māli sacietējot pārtop zeltā un upe, kurā viņš iebridis, tūliņ pārvēršas ūdensrožu pļavā.Varētu droši vien padomāt, ka nu ir iestājusies jau nu depresija, kuru vēl jo vairāk varētu pastiprināt nelaikā iekritušais gadalaiks un negulētās naktis, spēlējot kādu diskotēku, vai arī patīkams atslābums pēc padarīta darba, kad jādodas uz Maiami pludmali vērot peldkostīmu stringbiksīšu valkātāju slaidās kājas, bet naktīs tupēt kazino un notriekt grāmatas honorāru.
Ne vella — ar šo jauna atkarības lokomotīve ir tikai iedarbināta un nu tā ripo. Bet mani jau bērnībā brīdināja, ka visi sliežu braucamrīki ir ļoti grūti apturami. Reizēm pat neapturami, jo arī tad, ja šiem masīvajiem riteņiem būtu spieķi, grūti nāktos atrast pienācīgus sprunguļus, kur nu vēl tos trāpīt starp spieķiem. Turklāt man taču jau bērnībā ir bijis bail no vilcieniem, kuru priekšā piekabinātās lokomotīves kā nikni pūķi tolaik spļāva tvaikus un dzirksteles, kad piestāja no mūsu ģimenes vasarnīcas netālajā Cekules stacijā. Kāds draugu portālā pie vienas no manām dienasgrāmatām par vilcieniem šai sakarā reiz ierakstīja ļoti mīļu komentāru: vilcieni jāsit, kamēr vēl maziņi.
Vēl par
manu šībrīža sajūtu mēdz teikt, ka «nu ir āķis lūpā». Un, protams, ir
jāraksta vēl. Iespējams, ka to jau esmu teicis kādā no prezentācijām
vai intervijām. Nav svarīgi, vai atkal kādu grāmatu (ko esmu sev
nosolījies darīt) vai niecīgus gabaliņus — tādus kā šis, lai kaut
nedaudz piemānītu savu rakstīšanas kāri. Pieļauju, ka līdzīgas sajūtas
ir mūziķiem, kad viņi atgriežas no intensīvas koncertturnejas un
maldīgi domā, ka nu vislabākais, ko darīt, ir atslēgties un pēkšņo
tukšumu neaizpildīt ne ar ko. Tas nemaz nav veselīgi.
Ja kādam
šonedēļ ir Andra Ērgļa lielkoncerts Ķīpsalā, kādam citam Backflow vai
Židrūna jauno albumu prezentācijas klubā Melnā piektdiena un Mākslas
darbinieku namā, vēl kādam viens no diviem pēdējiem man tik mīļās
Hospitāļu ielas koncertiem pirms gada atvaļinājuma «ģimenes apstākļu
dēļ», es braucu uz Londonu skatīties Portishead, kas nu pēc desmit
(!!!) gadu pauzes savā darbībā atgriezušies ar koncertiem un jaunu
albumu. Grēviņš jau esot noklausījies un saka, ka esot burvīgs un
desmit gadu klusēšana nesusi augļus. Vēl es ļoti ceru, ka pirms
atgriešanās Rīgā ar jauniegādātu vinila plašu čupiņu somā Londonas
klubā Koko man spēlēs The Breeders. Tiksimies šeit arī turpmāk. Plānoju
te ieskriet visai bieži.