Kas varētu būt vilinošāk par iespēju iepazīt argentīniešu tango pasauli oriģinālā - pašu tās dalībnieku - lasījumā? Argentīnā diemžēl neesmu bijusi, un kas zina, vai jel vispār tur nonākšu. Toties tieši tāpēc ar īpašu ziņķāri gaidīju argentīniešu horeogrāfa Maurisio Vainrota jauniestudējumu - divu baleta viencēlienu vakaru Latvijas Nacionālajā operā. Vienā vakarā ierakstītas mūzikas pavadījumā viens otram seko Tango plus ar Astora Pjacollas mūziku un Ceļojumi ar etnisko mūziku t.s. pasaules mūzikas garā. Nav arī mazsvarīgi, ka jauniestudējumā var izpausties praktiski visa LNO baleta trupa, šoreiz neizceļot vadošās primabalerīnas un premjerus iepretim kordebaletam. Te ikviens ir svarīgs, turklāt solistu lomu visbiežāk aizstāja solistu grupas.
Vēl mazliet
Nosaukums Tango plus (jeb Tango un vēl mazliet) vedināja uz plašākiem kontekstiem. Tātad - tango kā pasaule? Ar tās zemtekstiem un sajūtām? Par to gan piemirsās nenoliedzami efektīgajā viencēliena sākumā, kas saskaņā ar horeogrāfa ieceri bija divpadsmit vīriešu iznāciens! Šķiet, ka efektīgs, daudzsološs sākums ir argentīniešu horeogrāfa stiprā puse, jo arī Ceļojumiem viņš atradis ļoti uzrunājošu sākumu - Tuvas šamaņu rituālās rīkles dziedāšanas ieraksta pavadījumā no orķestra bedres "pazemes" skatītāju acu priekšā izbrauc spēcīgi, puskaili, meditācijā iegrimuši vīri, kuri ar savām plastiskajām kustībām šajā daļā (Mongolija) veic kādu noslēpumainu rituālu.
Taču atgriezīsimies pie Tango. Vainrota Tango vairāk uztvēru kā dekoratīvu grupu spēli eklektiskā horeogrāfiskā valodā. Kā horeogrāfisko grupu kombināciju, baleta kustību un grupu mizanscēnu spēli, kurā pār personisko, cilvēcisko brīžiem prevalēja bezpersoniska, būtībā neoklasiska baleta kustību sinhronizācija, līniju ģeometrija, intelektuāls plāns, pat horeogrāfiska polifonija (patiešām fūga!).
Taču pietrūka tieši kaismīgās, emocionāli neatvairāmi uzrunājošās, savā ziņā pat fatālās un destruktīvās, atkailinātās tango sajūtas. Tās, kuras jutekliskumam un sāncensībai cauri aužas nepiepildāma vientulība un ilgas pēc īstas uzticēšanās vai vismaz maiguma. Sāpes. Dzīves sūrums. Bet pretī - temperamentīgi prieka uzplaiksnījumi un ļoti ātra iespēja apdedzināties kā naktstauriņiem. Sevišķi tad, ja skan leģendārā argentīniešu tango reformatora un klasiķa Astora Pjacollas (1921- 1992) nepiegludinātā, ne ar ko citu nesalīdzināmā mūzika - tango nuevo.
Izņemot atsevišķus numurus, izpildījuma ziņā perfektajos dejotāju grupu priekšnesumos pietrūka tango kā būtiskas sarunas starp vīrieti un sievieti. Varbūt arī tāpēc, ka horeogrāfs bija izvēlējies visai konkrētu skatuves vidi - tādu kā pelēcīgu šķūni vai tukšu noliktavas angāru, kurā vienkāršos apstākļos notiek deju vakars. Turklāt arī Karlosa Gajardo kostīmos neizceļot LNO baleta mākslinieku individualitāti, personību. Uz grupu deju fona izceļas un atmiņā paliek dažas spilgtas epizodes, kurās dejotājiem bija ļauts likt lietā savu aktierspēles talantu - piemēram, Sabīnei Guravskai, Elzai Leimanei un Raimondam Martinovam izspēlējot mīlas trijstūri. Spilgta savā vitalitātē pirmizrādē bija Baibas Kokinas un Ulvi Azizova saspēle.
Lai cik dīvaini būtu, sajūtu, kas asociējas ar Buenosairesas tango, - ne balles, bet dzīves un likteņu deju, manuprāt, nesalīdzināmi precīzāk, spilgtāk un dziļāk bija uztvērusi un mums atklāja krievu horeogrāfe Alla Sigalova savā Dzeltenajā tango, kas bija spilgts akcents Latvijas Nacionālās operas baleta repertuārā. Savukārt oriģinālā neaizmirstamu tango un citu argentīniešu deju īpatno estētiku pirms dažiem gadiem viesizrādēs Rīgā atklāja Buenosairesas Nacionālais balets, kam tango bija atslēga, lai caur tā attīstības vēsturi parādītu visdažādāko cilvēcisko attiecību spektru, visdažādākās pāru attiecības un dzīves stāstus. Toreiz (un ne bez savdabīgo, potīšu locītavām bīstamo vīriešu deju palīdzības) atklājās kāds būtisks noslēpums - tas, cik ļoti cieši argentīniešu dejās estētiskais ir savijies kopā ar neglīto, fiziski sāpīgo!
Bez tūrisma ekskursijām
Muzikālie un horeogrāfiskie Ceļojumi vai pa visu pasauli 12 kompaktu numuru svītas veidā, manuprāt, ir interesantākā daļa M.Vainrota viencēlienu diptihā. (Starp citu, arī viņš pats intervijā godīgi atzinis, ka arī pašvērtējumā Tango plus nav viņa spēcīgāko, labāko darbu vidū.) Jau iepriekš pieminētajam, fascinējoši noslēpumainajam sākumam Ceļojumu pirmajā daļā (Mongolija) sekoja Francija, Baltkrievija, Bulgārija, Kurdistāna, Turcija, pasaulē izkaisīto ebreju kultūrai veltīta daļa ar dziedājumu jidišā, Brazīlija, tad atkal Mongolija, Java, visbeidzot Argentīna un Indija. Bet nekādas ilustrējošas, atpazīstamas tūrisma ekskursijas baletā nav.
Atšķirībā no Tango plus eklektiskās neoklasikas Ceļojumos dominē fiziskais balets, savukārt mūzikā pārsvarā valda t.s. pasaules mūzikas (world music) stils, kurā brīžiem pat pagrūti sazīmēt konkrētu etnisko vidi un kura vietumis atšķaidīta ar vienkāršotu popkultūru. Pēc analoģijas ar pasaules mūziku, arī horeogrāfiskajā valodā valda tāda kā "pasaules deja" - kaut kas unificēts ir tajā visā, arī visiem līdzīgajos, universālajos, funkcionāli ērtajos kostīmos, kurus dejotāji variē, aizkulisēs ātri uzvelkot vai novelkot kādu tā daļu.
Nešaubos, ka pašiem baleta māksliniekiem bijis interesanti iekļaut dejā akrobātikas elementus, apgūt jaunas ķermeņa plastikas, kustību nianses un paņēmienus. No skatītāja viedokļa šajā virknējumā dažas interesantākās daļas mijas ar garlaicīgākām. Pat ja tā nav iecerēts, dramaturģijā kā liriskais centrs izceļas Viktorijas Jansones solo (Brazīlija), ko mūzikā krāšņo skaista mīlas melodija. Kā diezgan efektīgi grupu numuri izdevušies Turcija un Indija. Ir interesanti vērot, kā LNO dejotāji tikuši galā ar jaunajiem uzdevumiem, piemēram, klasiskā baleta primabalerīnu Jūliju Gurviču jaunā ampluā, kurā viņai pārliecinoši, ar slāviskām maņām un smeldzi izdevās Baltkrievija. Arī muzikāli tas ir viens no uzrunājošākajiem fragmentiem, jo pasmelts etniskās kultūras tīrradnī. Plastiskumā apgarots duets izdodas Margaritai Demjanokai un Aleksejam Avečkinam (Kurdistāna). Bet kad "ceļojuma" dinamisms uzsitis visaugstāko, teju kolektīvās deju orģijas vilni, tas vienkārši pārtrūkst. Ar daudzpunkti nepabeigtā kustībā. Zināma nenoteiktība paliek arī visā kopiespaidā.