"Teātra Vēstnesis" svin 20.jubileju

Bez tērzēšanas
Stāsti par 90.gadu finansējumu Latvijā ir katrai kultūras institūcijai, tomēr retai tik krāsaini kā vienīgajam profesionālajam teātra izdevumam Latvijā — Teātra Vēstnesim. Žurnāls ar stabilu finansējumu lutināts tikai pēdējos divus gadus, līdz tam žurnāla iznākšanas datums bija teju neprognozējams. Kādu laiku ilggadējās Teātra Vēstneša veidotājas Anda Burtniece un Maija Svarinska redakcijā strādāja bez algas. Bet, pateicoties viņu pašaizliedzīgajam darbam, šodien iespējams gūt sistemātisku ieskatu aizvadīto gadu Latvijas teātru dzīvē. Šogad Vēstnesim divdesmitā gadadiena. Jubileju svinēt šobrīd nešķiet piemērots brīdis, bet žurnāla veidotājas priecājas, ka lasītāju loks aug.

"Ja izdevums kādreiz mirs, tad ne krīzes dēļ," saka M.Svarinska, runājot par nākotni. Ne nejauši, jo atsākusies diskusija, vai profesionāls teātra žurnāls Latvijā vajadzīgs. Varbūt reizi gadā, varbūt internetā — Valsts kultūrkapitāla fonda nozares ekspertu komisijas sēdē apspriesto min A.Burtniece. Situācija atgādinot 90.gadu vidu, kad no žurnāla latviešu un krievu redakcijas (sākotnēji izdevums iznāca divās valodās) vienpadsmit darbiniekiem Vēstnesī bija palikuši daži, un A.Burtniece pārņēma žurnāla vadību. "Toreiz apciemoju daudzus tagad pazīstamus miljonārus, lūdzu atbalstīt. Dažs pamācīja, kā piesaistīt lasītāju — nevis ar nopietniem rakstiem, bet ko vieglāku. Arī Kultūras ministrijai bija pretrunīga attieksme. Izdzīvojām," saka galvenā redaktore.

Abas definējušas, ka žurnālam "jāaptver process, jāiet kaut pussolītis pa priekšu teātriem. Nekādas tērzēšanas par dzīvi vai mīlestību", stāsta M.Svarinska. "Profesija, jā, arī dzīve, bet tikai — caur mākslu." Patīkami esot, ka šīs vērtības šobrīd piesaista lasītājus. "Raksta, zvana, saka paldies, ka ir ko lasīt, ka ir nopietni materiāli. Nedrīkst taisīt žurnālu kā vieglu lasāmvielu, tādas citur ir pārāk daudz. Cik nav interviju ar Artūru Skrastiņu? Bet atrodi tādu, kāda bija mūsu žurnālā! Tiem, kas nopietni interesējas par teātra mākslu. Arī jaunajai paaudzei, kas tagad daudz lasa. Tas mani pat pārsteidz, bet viegla lasāmviela viņus neinteresē. Jauni cilvēki meklē plašāku telpu ne tikai dzīvē, bet arī sevī," viņa turpina. Tam piekrīt arī A.Burtniece, uzsverot, ka Teātra Vēstnesis ir ne tikai teātra izdevums, vienīgais, kas ierobežotā apjomā cenšas profesionāli aptvert dažādus skatuves mākslas aspektus, radīt platformu jauniem autoriem, savākt pēc iespējas plašu un daudzveidīgu profesionālu teātra apskatnieku loku, bet pirmām kārtām kultūras izdevums. "Kā bieži atkārtoja Pēteris Lūcis, nekas nav tik labs, lai nevarētu būt vēl labāks. To var teikt arī par žurnālu. Bet domāju, ka pilnībā atteikties no žurnāliem nozīmē vienkāršot un vulgarizēt. Žurnāls ir nevis informācija, bet analīze, zināšanas, un no tā atteikties — tā latviešu kultūrai būtu katastrofa. Nācija, kaut ļoti apdraudēta, tomēr vēl pastāv, un to saglabāt spēj tikai kultūra, garīga vertikāle. To žurnālā visu laiku esam centušies saglabāt."

Cauri gadiem saglabājusies arī izdevuma ievirze uz latviešu kultūru. "Protams, dibināšanas laikā svarīgs bija nacionālais aspekts. Tagad, kad mainās nācijas patība, to vajag īpaši saglabāt, lai žurnāls dotu konkrētu priekšstatu, ko nozīmē Latvijas nacionālā teātra māksla. Teātra Vēstnesis ir arī identitātes spogulis, lāde, kur glabāt Latvijas teātra patību," saka M.Svarinska. "Nesen ar vienu mūsu autoru no Somijas runājām, kāpēc viņu žurnālos neielaiž neko par ārzemju apriti, ja vien tas nav saistīts ar Somijas teātri. Viņš saka — maza valsts, svarīgi saglabāt nacionālo. Mēs tomēr rakstām arī par labiem režisoriem, izrādēm, svarīgiem festivāliem. Bet tas ne informācijai. Tas — lai mūsu lasītājam būtu ierosme.".