Bezjēdzīgs koncerts ar televīzijas spēka palīdzību tiek padarīts ļoti svarīgs. Tikai tāpēc, ka to rāda TV, turklāt daudzās valstīs vienlaikus, dod šim notikumam maģisku varenības spēku. Tas kļuvis gandrīz par neapspriežamu pienākumu – valstīm, dalībniekiem, skatītājiem un balsotājiem. Lai arī notiek laikā, kad televīzija jau sen nespēj tik visaptveroši apvienot kā savulaik, jo kabeļi un kanāli mūs sadalījuši pa noslēgtām istabiņām. Bet Eirovīzija vēl turpina demonstrēt televīzijas sākotnējo dabu. Tas ir notikums, ko izdomājusi un organizē televīzija, kas pilnībā pakļauts televīzijas likumiem un apziņa, ka vienlaikus pie televizoriem ir miljoni, liek mums pievienoties šim nolikumam. Tā jēgu pastiprina grandiozitātes kultivācija – arvien vairāk valstu, arvien dārgāk, arvien lielākā mērogā. Bet televīzijas svarīgumu nevaram noliegt, tāpēc arī pret Eirovīziju izturamies nopietni. Tā taču apvieno elementus no visas tās brīnumpasaules, ko radījusi televīzija - skaistus, labi izgaismotus cilvēkus, sapņu tērpus, mirdzošas acis un sakāpinātas emocijas. Otrā versija – Eirovīzija ir dekoratīvs un visiem viegli saprotams mūsdienu rituāls, par kura jēgu un nozīmi pašos pamatos pārāk nestrīdas, jo tam jānodrošina sajūtas, kam ar rituāla norisēm maz kopīga. Eirovīzija ir kā mūsdienu gadatirgus, kurā ir svarīgi vienkārši piedalīties, atzīmēties, salīdzināt sevi ar citiem. Reālo panākumu jēga ir diezgan nosacīta, lai gan mākslīgā sacensības sajūta tiek radīta. Svarīgākais, ka tiek rasta piederības sajūta „Eirovīzijas klubam”, ka tu esi iekšpusē, nevis ārpusē. Paskat, kādā apmātībā nonāk jaunās valstis, kam gaidāma pirmā vai otrā piedalīšanās! Ja esam iekšpusē, kā izdevās šogad, tad pasākums kļūst jēdzīgāks.Trešā versija – Eirovīzija uzbužina mūsu snaudošās identitātes. Kaut ko no patriotisma, kaut ko no nacionālās un valstiskās apziņas. Konkurss būtībā prasa katram noskaidrot savu pozīciju pret visu notiekošo. Bet tam vajadzīgs kāds kritērijs, nedaudz skaidrības par to, kas esmu es šajā ņudzeklī. Dziesmas nepatīk, bet jāzina, kā klājas savējiem. Balsot negribas, bet vēlētos, lai uzvar tie, kuri pelnījuši. Starp tiem ir kādi, kas labāki un sliktāki – valsts dēļ, dziesmas dēļ, attieksmes dēļ... Vērtējumā un pašvērtējumā iesaistās vesela izjūtu straume – ko es domāju par dažādām valstīm un savu valsti, kā skatos uz dažādiem jocīgiem priekšnesumiem, kā es jūtos kā daļa no kolektīvas izklaides. Sajūsmināties vai piedalīties protesta balsojumā, arī tā palīdz identificēties. Ar to varam iegūt arī stilīgo, nedaudz progresīvāko identitāti, ko pieņem noliedzēji. Bet parasti jau mēs par to tik ļoti nedomājam, tāpēc ka Eirovīzija ir arī vienkārša izklaide, kas saprotama katram, kas skatās TV.
Televīzijas varenības pēdējā ikona – Eirovīzija
Es nešaubos, ka jūs tas kaitina un sajūsmina vienlaikus. Ja vien arī jūs esat iesaistījušies Eirovīzijas kņadā. Es nerunāšu kā visi - par dziesmām un tērpiem. Man interesē, kāpēc milzīgs skaits ļoti saprātīgu cilvēku reizi gadā zaudē galvu televīzijas dēļ?Viena mana versija: Eirovīzija ir palikusi kā viens no pēdējiem televīzijas varenības bastioniem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.