Ja ir iespējams šais laikos vēl pieņemt, ka māksla nav izklaides produkts, bet garīga substance, tad skatītājs un vērtētājs būtu uzlūkojams kā ciemiņš tavā kontinentā. Kāds, kas atnācis ekspedīcijā, lai iepazītu citu teritoriju.
"Pašapzinīgie kritiķi nereti vēlas atrast atslēgu, ar ko nekavējoties gūt pieeju Kafkas darbiem, nelasot un nenovērtējot katru viņa rakstīto vārdu. Viņi drīzāk tiecas atkodēt Kafkas tekstus, nekā tos saprast. Lai saprastu tekstu, mums nav jāmeklē tā apslēptās nozīmes; bet drīzāk jāattiecas tā, kā romānā Tumsas sirds (1902) raksta Konrads: "Viņam notikuma jēga atradās nevis iekšpusē kā kodols, bet ārpusē; tā ietina stāstu, kurš to tikai izcēla, kā blāzma izceļ miglu" (R.Robertsons Kafka).
Latviešu savdabīgajā kultūrvidē kritiķi man bieži vien asociējas ar japāņu tūristiem, kuri nemitīgi fotografējas pie arhitektūras pieminekļiem, apciemojamās valsts simboliem, taču neko vairāk par savu attēlu uz mainīga fona nevēlas ieraudzīt, tikai atzīmēties. Par to man lika domāt arī tikko izdotā grāmata Latviešu literatūra 2000—2006, ko sarūpējis sešu cilvēku klubiņš. No vienas puses, ir labi, ka tiek kultivēta aizaugusī teritorija starp mākslas darbu un skatītāju/lasītāju, taču sirreālas sajūtas pārņem, nespējot atpazīt savus laikabiedrus, tulkotus kritiķu mēlēs. Tas, ka tu pats sevi, citā valodā uzšķērstu, nepazīsti, ir normāli, bet kāpēc es nepazīstu arī savus kolēģus, kuru darbiem sekoju? Vai radītāji un vērtētāji dzīvo paralēlās pasaulēs, būtu laba tēma kādai sapulcītei, kaut mākslinieki vairs neielaižas disputos par sevi, atmet ar roku, un arī mīļais miers un saticība ir auglīgāka korporatīvā mazdārziņā. Tomēr tieši šajā nerakstītajā uzvedības kodeksā varbūt meklējama atbilde paralēlajām pasaulēm. Laba tēma sapulcītei ir arī mākslas un literatūras mijattiecības kopš 90.gadiem, bet kuru tas interesē, ja interpretācijas tikpat katastrofāli dzeltē kā visa sabiedriskā telpa? Skaidrs, ka dzīve bez podiņiem, vāciņiem un plauktiņiem ir haosa pilna dzīve, bet nav jēgas podiņu izmēram un skaitam, ja vieni kalpo mākslai, bet citi viņus tulko, preparē kā izklaides, kā tūrisma industriju. Varbūt nepietiek rāmīšu? Laikam gan, ja reiz 2007.gada literārajos ražas svērumos (kā sektantiskos, tā valstiskos) nenosvērtas palika divas tik būtiskas un atšķirīgas grāmatas kā I.Zoles un M.Ķimeles Sarunas ar Māru Ķimeli un Tāļa Tīsenkopfa Uzburtā vieta, kuras apliecina cilvēka unikālo garīgo teritoriju, ko neatslēgt ar dzeltenu atslēdziņu, kas citādi noderīga visām dzīves situācijām tiem, kam savā pasaulē debesis par zemu.
Neviens nevienu nepazīst. Par spīti tam, ka pat personiskās attiecībās divi cilvēki mēdz rakņāties kā pa sakņu dārzu, iedomājoties to kopīgu privātīpašumu, ne divu pasauļu neatslābstošo mijiedarbību. Citas teritorijas apgūšana ir ne tikai zinātne, bet arī ētika, mīļie tūristi.