Vēl koncertam nesākoties, mani kāds sveicina un saka: "Klau, uzpīpē, bet tad ejam iekšā, šamējos šovakar silda Tesa. Tie mūsējie, ja kas. Baigi labie!" Tiesa, es jau kādu nedēļu nepīpēju, jeb pareizāk sakot nesmēķēju un par Tesu esmu dzirdējis tikai tik, cik pats nosaukums. Tautā saka, ka svaigam nesmēķētājam ir vairāk laika, kurā nav ko darīt. Līkop, eju šo laiku izmantot, lai skatītu un klausītu Tesu. Interesanti, kā tad var vispār iesildīt Neurosis...?
Uz skatuves ir četri mākslinieki, no kuriem sejā pazīstu tikai vienu, ģitāristu, kura ģēnija starojumu nevar nepamanīt – viss cilvēks aizņemts ar savu lietu, ar mūziku un tās pārdzīvojumu. Esmu to jau dzīvē no viņa redzējis. Viņš ir no Mona De Bo...es ceru, ka visi burti ir pareizi. Hmm...tagad Tesā spēlē??? Viņi sāk..
Es koncentrējos. Galvā vēl tikai atskan tikko pie ieejas dzirdētais :"Nebūs jau ilgi...tikai 20 minūtes....", man tāds teksts šobrīd traucē, jo uzreiz pārsteidz kristāldzidrais skanējums, lai arī pēc pirmajām notīm ir skaidrs, kurā virzienā Tesa spēlē un tā tik tiešām ir smagā mūzika, kuras apskaņošana ir pielīdzināma meistardarbam. Angļu mēlē tai ir neskaitāmi apzīmējumi, bet tie laupa burvību, kad uz skatuves stāv savējie.
Es klausos un saprotu: Tesa nav vienvirziena metāls, tas nav skaisto cilvēku hārdroks, tas nav spēlētneprasmes radītais formu mistrojums, ko pārdod pusaudžiem...tā ir Tesa! Es pie sevis sajūsmā gandrīz salēcos...tik sen nebija modies tāds prieks par pašmāju smagās mūzikas māksliniekiem...turklāt koncertā un vēl iesildītāju lomā. Jau pirmajās trīs minūtēs man bija skaidrs, ka klausīšos visu uzstāšanos. Savulaik šādu mūziku iemīlēju tieši ar Neurosis palīdzību, turklāt bieži ar to dalījos arī ar jums radio ēterā pēdējā diennakts stundā... un Tesai tur vieta būtu garantēta.
Tesa turpina pārsteigt. Viņi nespēlē dziesmas! Tie ir skaņdarbi, turklāt instrumentāli, skaļi un smagi...kristāldzidri. Es pametu skatu uz skaņu pulti...acīmredzot tas ir Tesas skaņotājs, kurš pārdzīvojuma kustībās neatpaliek no pašiem māksliniekiem. Tā kā vajag! Skaņotājs ir piektais dalībnieks? Protams. Tesai ir šī kultūra, bez kuras smagajā mūzikā grūti savu radošo konstanti saglabāt vienlīdz spēcīgu gan ierosmes, gan izpausmes momentā. Johaidī, Latvijā ir šāda grupa!
Vienu brīdi sāku meklēt uz skatuves papildus viltnieku, kurš bur tik psihodēliskas un labskanīgas skaņu kārtas, bet viņa nav! Esmu uz pauzes līdz galam – viņi to rada ar dzīviem instrumentiem!! Un tikai tad es sāku vērot viņu sejas...viņi bauda, to ko spēlē un spēlē tā, lai paši var baudīt...viņi ir mūzikā! Monolītais perkusionista sniegums, kurš smagajā mūzikā mūsu zemē veiksmes gadījumā ir fundamenta garants, Tesas iesildošo performanci tās izskaņā burtiski pārvērš titāniskā skaņu sienā, kas šķir skatuvi no publikas. Šī siena neierobežo un neattur...tā dabiski ir spēcīgāka.
Pārējo instrumentālistu sakārtotās skaņu kārtas pa vienai tiek drupinātas nost izskaņas virzienā...lēnām, smagi un vienā virzienā. Tesa ir pabeigusi savu stāstu, atrādot vissīkākās detaļas, no kā sastāv viņu skaņas draudzīgais milzis. Fantastika! Nevis rietumos vai austrumos, bet Latvijā esmu sev atklājis smagās mūzikas supernovu un tā ir Tesa, kas nespēlē dziesmas...:)
Tūdaļ uz skatuves kāps Neurosis...