Kā izdodas uzturēt sevī kritisko garu? — To uztur sūdīgas filmas. Pēc tādu noskatīšanās galvā rodas niknuma skaidrība, un nekāda sevis piespiešana vairs nav nepieciešama (Īberts reiz atzinās, ka gadā noskatās ap 1000 filmu — N.N.) — Jūs mīl un ciena. Kurus kritiķus ASV jūs pats uzskatāt par labākajiem? — Stenliju Kaufmani un Deividu Bordvelu. Kad mūsu viedokļi atšķiras, es patiešām sāku uztraukties, vai neesmu jau zaudējis prāta spējas. Bordvelam ir ārkārtīgi lietderīgs blogs: www.davidbordwell.com — Tagad kā nesisti suņi internetā saradušies milzums daudz pašpārliecinātu kinokomentētāju, kuri sevi lepni dēvē par online kritiķiem un cītīgi raksta blogus. Profesionāļu vidē valda uztraukums. Jūs arī šie rakstītāji satrauc? — Blogeri mēdz būt dažādi. Taču, rūpīgi izpētot, esmu novērojis — viņi dalās divās daļās: vieni raksta tik stulbus un nemotivēti pretenciozus tekstus, ka tos citur atsakās drukāt. Otrie raksta, nepārspīlējot, pārāk gudrus tekstus, kuriem vieta būtu specializētos kino izdevumos. — Bet kad jūs ar kolēģi Dženu Saiseklu septiņdesmitajos sākāt TV vadīt nu jau slaveno kino pārraidi, vai arī no jums baidījās, kā šodien no aktīvajiem blogotājiem? -— Jā, baidījās. Bet mums jau bija atzītu žurnālistu reputācija! Lai gan, atceros, es stipri vien salamājos ar Ričardu Grolisu no TIME, kurš pirms tam bija vienā tādā "gudrā" žurnālā Film Comment pasūdzējies, ka mūsu mutvārdu recenzijas televīzijā ir pārāk īsas nopietnai kinokritikai. Kaut gan mēs patiesībā studijā tikai ļoti ātri runājām, es vēlāk pārrakstīju savu TV izskanējušo kritiku uz papīra un viegli varēju pierādīt, ka mana mutvārdu recenzija vārdu skaita ziņā bija līdzvērtīga Grolisa rakstam TIME. — Vai vārdu daudzuma, teksta apjoma ierobežojumi rakstam nāk par labu? — Iespējams. Ir robeža — ap 10 000 zīmju, kad recenzija vairs nav recenzija, bet pārvēršas par analītisku rakstu, grāmatu vai, diemžēl, zinātniski noformētu garlaicīgu īdoņu. Pastāv praksē pierādīti standarti, kuru mēraukla ir lasītāja koncentrēšanās spēja: ideāls avīzes raksts nedrīkst pārsniegt šos 10 000 burtiņu. Vēl labāk, ja recenzija ir 5 — 6 tūkstoši zīmes, tad tā ir kompakta, galveno var pateikt, un lasītājs nenogurst. — Eksistē uzskats, ka par kino var rakstīt katrs... — Var. Bet ne visi to spēj paveikt kvalitatīvi. Pieredze rodas regulārā darbā konkrētā izdevumā, kuram ir sava mērķauditorija, savs fokuss, ja gribat, sava ideoloģija. Izglītošanās — tas ir process mūža garumā, it sevišķi kritiķiem. — Vai jums nešķiet, ka blogotāju lielā popularitāte ir radusies no tā, ka viņi ir šķietama alternatīva "nopietnajiem" drukāto izdevumu kritiķiem, ka blogotāji lecas ar profesionāliem, skolotiem kritiķiem? — Arī tāpēc, bet šāda "lecīgā opozicionāra" stratēģija nav jaunums. Ja publicējies anonīmi, internetā nekādu drosmi nevajag — anonīmi ir tikai mīkstčauļi. Cita lieta ir leģendārā New Yorker kritiķe Polīna Keila, kura savu reputāciju iemantoja, argumentēti un spoži lamājot visus sezonas komercgrāvējus, — viņa šādu stratēģiju iekopa jau 50.gados, un visi viņu pazina vaigā. Viņa arī nekautrējās savos rakstos kļūt ļoti personiska, kašķīga, bieži strīdējās ar saviem kolēģiem, sevišķi ar nabaga Sarisu (Endrjū Sariss, ievērojams Village Voice kritiķis — N.N.) Polīna to varēja atļauties, jo viņas raksti bija domas skaidrībā spoži, vērtējumos bez kompromisiem un literāri aizraujoši.
Tiešā runa
Atļaušos gandrīz pilnībā citēt interesantu publikāciju, jo vairāk tādēļ, ka pēc nesen veiktās siekalu dziedzeru operācijas Amerikas kinokritiķis nr. 1, cilvēks — autoritāte nu jau četrām kinogājēju paaudzēm Rodžers Īberts nevar vairs skaļi runāt un pats atļāvis izmantot šo sarunu publiskošanai. — Par kino jūs rakstāt jau 40 gads, un darāt to gandrīz katru dienu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.