Trallalā ar bezdibenīgo

Šādu jautājumu lasītājam spiež sev uzdot rakstniece Gundega Repše ar jauno grāmatu Bāreņu nams. Grāmatā apkopoti trīspadsmit stāsti. Katrs — par kādu no mūsu laikabiedriem. Līdzības ar sevi varat nemeklēt. Tās pavisam atklāti ir visas grāmatas garumā. Ja kāds vēlas, var jauno Repšes grāmatu lasīt kā dzeltenās preses alternatīvo versiju — ja vien nav bail no pēcgaršas. Piparotas un urdīgas, kas labu laiku nepāriet. Kāda, tavuprāt, nozīme grāmatai kā intelektuālam un komunikatīvam fenomenam mūsdienās, kad lielu daļu cilvēku vajadzību pēc informācijas, emocijām, līdzi domāšanas procesa un analīzes apmierina multimediālā vide? Re, arī tavas slejas var izlasīt Dienas interneta versijā! Manā dzīvē grāmatu nozīme nav mainījusies un, domāju, nemainīsies. Tā esmu augusi. Cilvēkus, kuri nelasīja grāmatas, necienīja. Literatūra bija un man ir pašsaprotama dzīves sastāvdaļa, tāpat kā māksla. Tikpat organiska dzīves sastāvdaļa kā ūdens, ēdiens, attiecības. Un es spītīgi turos un turēšos pie pārliecības, ka mākslas darbs liek man pacelties līdz tajā radītajiem mērogiem, ne domāts mana laika notriekšanai, tā saucamajai izklaidei. Jo man nav skaidrs, no kā īsti cilvēkam būtu jāizklaidējas, kas viņš tāds par fenomenu, kam padot priekšā arvien krāšņākas izpriecas. Un kāpēc mūziķiem, māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem būtu šis dīvainais fenomens jāapkalpo kā jutekļus notrulinājis tirāns. Turos pie ticības, ka literatūra, māksla piešķir cilvēkam nemitīgi jaunus, citus redzesleņķus, citu pasauļu pieredzi, atmosfēru, domas, kas bieži vien piešķir jēgu pašai esamībai. Viscilvēcīgākais saziņas veids. Kāpēc tev šķiet svarīgi uzrakstīt un izdot grāmatu? Šis jautājums taču izklausītos pavisam dīvains, ja pajautātu, kālab kāds uzkomponējis simfoniju vai uzgleznojis bildi. Es rakstu. Un man par to nav jāatvainojas. Es pat nodrošinu darbu citiem cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēlas mani samalt lupatās, es dodu iespēju strādāt. Un es pieņemu, nē, pat zinu, ka tikpat, cik man svarīgas jaunas grāmatas, arī manējā kādam var atnākt īstajā brīdī. Un, protams, katrai grāmatai ir savs, gluži privāts izcelsmes stāsts. Jaunās grāmatas nosaukums Bāreņu nams liek dažādi minēt. Trīspadsmit cilvēkstāstu, bet kopā viņu ir sešpadsmit — cilvēku, par kuriem tu raksti. Lasot ir sajūta, ka tu, lai gan liedzies, ka lasītu dzelteno presi, labi pārzini to interešu, mērķu, domu pasaules mērogu. Grāmatā tev visi sešpadsmit ir cilvēki ar fasādi. Cilvēki, kuri ļoti norūpējušies, kā nodzīvot šo dzīvi, izskatoties pēc iespējas labāk, gūstot pēc iespējas vairāk panākumu, izmēģinot pēc iespējas stilīgākus dzīvošanas paņēmienus un, visbeidzot, izvairoties par katru cenu no neveiksmēm, bēdām. Tik cilvēciski muļķīgi... Un saprotami. Viņi ir tie bāreņu nama iemītnieki? Tas ir, mēs visi šodienas Latvijā, šodienas pasaulē? Dzeltenā prese jau nu nav nekāda pirmmāte "fasādēm", neglaimosim šai sociālajai pornogrāfijai. Fasādes bijušas un būs i bez paparačiem. Un es nedzīvoju ne panteistiskā idillē, ne ziloņkaula tornī, esmu pabijusi ļoti dažādos ļaužu lokos. Taču ne tas, manuprāt, būtiskākais Bāreņu namā. Lai kas katrs no grāmatas tēliem būtu un ar kādu fasādi apkārt staigātu, — tie ir mani laikabiedri. Nepārprotami bāreņi, ja pazaudējuši jēgu. Protams, es nododu sveicienu arī latviešiem kā bāreņu tautai, bet tas ir romāna ironiskajā slānī. Kā tu domā, mēs neesam par daudz apsēsti ar bārenības kompleksu? Tādi, mūždien tramīgi un kaunīgi lūkojošamies uz citiem — ko tie teiks, ko darīs, un mēs tad arī viņiem iepakaļ vai blakus! Bet nekad — pa priekšu. Raudzīties tikai nākotnē ir tikpat nejēdzīgi, kā veģetēt uz pagātnes sāpēm. Tur jau tā smalkā robeža. Man šķiet svarīgi, ka tas bārenis mēģina tikt uz priekšu, nepārgriezt tās vēnas, tomēr izvērtēt sevi arī pagātnē. Ja to būtu darījusi sabiedrība, katrs indivīds, kad iestājās brīvestības eiforija, šodien nebūtu strupceļa sajūtas, tās, kas rodas, kad jāpiedod tiem, kas nekad to nav vēlējušies, kas savus "grēkus" pat no attāluma nav uzlūkojuši sirdsapziņas acīm, kas joprojām danco pa mūsu muguru. Bet cilvēks var izvēlēties, vai pagātnē koklēt to stīgu, ka latviešus varoja, izveda, niecināja, vai to, ka latvieši izturēja. Ka pārbrauca mājās un sāka visu no gala. Tāpat par nākotni — varam koklēt, ka pasaules gals un globālā sasilšana, vai finansēt zinātni un fokusēt patiku, cieņu un apbrīnu uz smadzeņu potenciālu, ne TV šovu drazu. Bārenības komplekss ir vienlaikus gan eksistenciāli nopietns un dziļš, gan infantils. Apziņa par dzīvi, par pasaules klātesamību un reizē pilnīgo vienaldzību atrodas uz šī asmens. Vai, tavuprāt, rakstnieks var kā palīdzēt mūsdienu cilvēkam? Izklaides funkciju tu tātad atmet kā riebīgu lupatu — to jau sacīji. Tad kas ir tas, ko tu ar savu vēstījumu "gribi no lasītāja"? Dziļi sirdī tev taču ir kāda vēlēšanās, ko lai sajūt, apjauš tas, kurš tavu grāmatu lasa? Palikšu pie sava, ka mākslinieks vienmēr kaut ko "grib" no tā, kurš viņu atradis, līdzīgi kā maizīte grib, lai to apēd. Neko oriģinālu neesmu atklājusi. Es meklēju sarunu biedru, draugu. Vai tad tas nepalīdz? Man, esot lasītājai, palīdz. Citas acis, cits rakurss. Reiz man gadījās ar klasesbiedreni pārrunāt senus skolas notikumus un abas varējām secināt, ka neesam dzīvojušas vienu un to pašu dzīvi, kaut bijām iesprostotas vienā un tai pašā telpā un laikā. Vai tas nav grandiozi? Ja šīs pieredzes neapmaina, tad tak viss tāds nabadzīgs, pieticīgs, plakans. Laikam neesmu tas cilvēks, kam pietiek tikai ar savas nabas ģeogrāfiju un mūžīgu veģetāciju tikai uz saviem sāpju krāterīšiem, es gribu sazināties. Kā tev pašai klājas šobaltdien, kad laikam ir tik ātras kājas? Varbūt tagad, vasaras viducī, stādi Tērvetē kādus skaistumus, gaidi draugus uz Jāņiem ciemos, marinē kaut ko? Rīgā smird asfalts, visi skrien, šņāc par inflāciju — te tu laikam vispār negribi rādīties? Kā es dzīvoju? Krasi. Man nepiemīt mēra izjūta. Dziļi vientulības periodi un brāzmaina čupošanās. Aizslēgšanās aiz deviņiem zieģeļiem un dvēseliska izplāšanās kā sedziņai. Esmu ar to mierā, mans ritms. Dekorācijas, kulises, orķestris — kā jau pie cilvēkiem — pujenes un jasmīni, vardes un lakstīgalas, klejojošas lapsas un varavīksnes. Klepus no Rīgas gaisa. Un nemiera gars, kas nekad neguļ, klaudzina āmuru par to, kas darāms. Kārdinājumos arī krīti, sevi šaustīdama? Piemēram, ka dažreiz kārojas nopirkt ātrās uzkodas, ka gribas kaut ko smuku uz kredīta. Par visiem tiem mazā mēroga kārdinājumiem, par ko mūsdienu cilvēks jūtas vainīgs, bet nespēj turēties pretī. Skaidrs, ka ir vājības! Tās jau rotā cilvēku. Hamburgerus gan laikam būšu apēdusi tikai kādus četrus, piecus pa šiem kapitālisma gadiem. Bet ir tādas dienas, kad gribas visu darīt savai dzīvībai par spīti. Un tad arī daru. Tikai kredītus neņemu, mana nervu sistēma tad uzkārtos. Viens no trīspadsmit Bāreņu nama pastāstiem Trinity skar vienu no mūsdienu lielpilsētas sociālajiem fenomeniem — zīmēm: cacas. Stāstā tu viņas izspēlē dialoģiski kopā pa trim — laikam, lai uzsvērtu viņu niekkalbīgumu, nespēju mono izteiksmē nemaz eksistēt. Ko tu saki par šo un citām mūsdienu cilvēkvides zīmēm? Katram darbam ir sava struktūra, kompozīcija un rakstnieka izvēlētais iekšējais mērķis, par ko lasītājam varbūt nemaz nav jāzina, lai urķējas kritiķi, bet man tas ir būtiski. Bāreņu namā — savienot vieglumu, spēli, tralallā ar bezdibenīgo cilvēka dvēselē. Trinity ir gluži dramaturģiska ieelpa pirms nākamās, ļoti smagās nodaļas. Tāds sieviešu tarkšķis. Tipisks. Traģisks. Grotesks. Bārenīgs. Vai tad maz redzētas dāmas, kas nespēj pastāvēt pašas par sevi, kam nemitīgi jāspoguļojas kaut vai draudzeņu acīs, citādi viņu nemaz nav? Bet tas dīvainākais, ka, lai kā es gribēju pasmīkņāt, arī šos trīs tēlus es darba gaitā iemīļoju. Domāju, ka neviens no romāna tēliem nav "zudis", viņi atkopsies. Varbūt tas arī bija Klaudijas izspēlētā trika mērķis? Bet droši par to mēs nevaram būt. Trakākais, ka grāmatā tev ballītes laikā cilvēks nomirst, bet tas nekā nemaina visu pārējo klātesošo "domu matricu". Pie blakus esošā, vēl svaigi kūpošā nāves fakta viņi mierīgi turpina griezt savas glamūrās dzīves dzirnaviņas, galvenokārt uztraucoties par to, kā viss tagad izskatīsies no malas? Kas būs, ja atbrauks žurnālisti? Tieši tā taču arī dzīvē notiek: pat nāve, šī visaugstākā līmeņa provokācija, nespēj "izsist korķus" tam ierastajam, snaudulīgi mietpilsoniskajam dzīves ritējumam. Piekrīti? Nepiekrītu. Man šķiet, ka nāve spēja novest šos egocentriskos cilvēkus līdz personiskai grēksūdzei. Vienalga, kādu iemeslu dēļ — no bailēm par publisku skandālu, no bailēm, ka nekas nebūs, kā bijis, ka fasāde nobrukusi, — bet viņi spēj sevi interpretēt. Varbūt pirmoreiz pēc apdullinošā skrējiena brīvestības laikā. Katrs pēc savas dvēseles izmēriem. Bet viņi spēj. Cits komiski, cits traģiski. Allaž meklējot visu vainu ārpus sevis — laikmetā, vēsturē, okupācijā, otrā cilvēkā, pat Dievā. Tomēr daži nonāk arī pie sevis. Klaudijas plāns darbojas. Lai gan ar dramatiskām sekām. Bet rituālos jau upuri ir neizbēgami. Kāpēc tu vispār esi izvēlējusies jaunajā grāmatā nāvi kā kontrapunktu? Nevis, teiksim, bankrotu vai kādu nejaušu, marginālu nesmukumu — piemēram, paklupienu uz putukrējuma pikucīša VIP ballē un nogāšanos zemē ar skaļu blīkšķi? Tam ir gluži privāts iemesls. Es ļoti tuvu iepazinu neizbēgamību un visa pasaule, visa man pieredze totāli mainījās. Man arī likās, ka vairs nekad nevarēšu rakstīt. Tomēr izrādījās, ka nāve ir lielisks inventarizētājs. Paslīdējusi kāja uz kūkas gabaliņa tajā pasaules ainā nemaz neietilpst. Bet vārds bija ne tikai iesākumā. Vārds spēj izglābt. Nu es to droši zinu. Vai tā būtu bezkaunība, ja es vaicātu: vai grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem ir pavisam konkrēti prototipi, saistīti ar tevi pašu? Ak, vai! Kad nonāku līdz šim jautājumam, pat kolēģu starpā, izrādās, ir stipri atšķirīgi viedokļi, kas notiek literārā tekstā. Viens ir pārliecināts, ka viss rakstītais ir autora pārliecība, pašizpausme un tā tam jābūt, cits domā, ka vismaz kāds no tēliem ir autora "es", vēl cits ir pārliecināts, ka rakstnieks to vien dara, kā noraksta savu dzīvi un gan jau aiz katra personāža slēpjas vismaz bijušie, ja ne esošie draugi. Es tomēr domāju, ka radu tēlus pati. Ar atsevišķām izejvielām, detaļām, varbūt situācijas shēmām no tā saucamās reālās dzīves, bet ir neinteresanti radīt kopijas un tad vēl iedomīgi uzskatīt, ka tu jelko zini par to konkrēto cilvēku, ko sagrāb par prototipu. Nē, viss ir viens liels mistrojums. Galu galā, konkrētus cilvēkus varu atstāt memuāru neprātam. Mākslas un tai tuvu stāvošās mecenātisma, biznesa aprindas — kā tev patīk šī mijiedarbība? No tās neviens radošs cilvēks nevar izvairīties. Kaut vai tāpēc, ka, lai izdotu grāmatu, nepieciešams izdevējs un reklāma. Mecenāti un tie, kurus tu dēvē par biznesmeņiem, ir vienmēr greizsirdīgi uz māksliniekiem. Ka ir kaut kas, ko par naudu viņi paši nedabū. Bet viņiem gribas tikt tā brīnuma smaržā. Un tad notiek brāļošanās. Daudzi ir ar mieru. Lai tā būtu. Nejūtos kompetenta šai korporācijā. Rakstnieka pašreklamēšanās man šķiet pazemojoša, ar to nāktos nodarboties personiskajiem aģentiem, ja rakstnieks tādus varētu atļauties. Tagad katrs rosās pēc savas sirdsapziņas un kauna līmeņa. Labi, ja ir savs galms, kas izlīdz iebarot lasītājam grāmatu, ko šodien sauc par produktu, bet mani šī problemātika no tiesas traumē. Kaut apzinos, ka arvien biežāk trobelis un zvārguļi ap kādu darbu nosaka tā likteni. Par to skumji. Vai pēdējos gados esi lasījusi citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus? Vai tie tev šķiet saistoši, aktuāli, būtiski? Jā, es sekoju latviešu literatūrai. Vēl arvien man šķiet, ka tai katastrofāli pietrūkst pašapziņas, kas savukārt ļauj destruktīviem nekrofiliem, kas nav spējīgi paši radīt, vienīgi sīvi sūri reflektēt, skaudīgi kodēt sabiedrību, ka — nav, nav, nav. Paldies Dievam, jauni cilvēki arvien vēl ir traki un atdod mazo pirkstiņu literatūrai, kas rada, ne mirdina. Ir tak Inga Žolude un Gundars Ignats. Ir samērā plaša amplitūda no Einfelda līdz Cimarei, no Pūrīša līdz Ikstenai, no Bereļa līdz Ābelei. Vēl un vēl. Svarīgākais, lai visiem ir, ko elpot, lai iedvesmas spēku neaprij mākslīgi radītas konkurences tvans, ko mīl aprakstnieki. Vai esi domājusi, kas interesē mūsdienu latviešu lasītāju, kādu motīvu dēļ viņš gatavs pirkt, ieraugot grāmatnīcā ko jaunu? Lasītāju iepazīstu caur Draugiem.lv, caur ar roku rakstītām vēstulēm un tikšanās reizēs. Tas, kas visbiežāk man ticis teikts, iepriecina — tikai ne uz vienu neklausies, raksti un paliec sev uzticīga. Vienkārša formula, vai ne? Vai, tavuprāt, rakstniekam jādomā par to, kā labāk sevi pārdot? Tev ir svarīgi, cik daudzi tavu grāmatu nopērk un izlasa? Man tomēr liekas, ka tas ir mārketinga jautājums, nevis rakstnieka. Viņš jau tā tiek pazemots tik daudzos veidos. Kādos? Negribu sūkstīties. Mani vienmēr interesē, kā rakstnieki izvēlas vārdus saviem varoņiem? Jaunajā grāmatā tev ir "Timotijs Uta", "Migliņa", "Lampa", "Kaķis". Jā, tas ir viens no brīnumainākajiem etapiem. Kad tas tēls izveļas no miglas, iegūst savus izmērus, smaržu. Un parāda pasi! Tajā ir daudz misterioza. Un tad viņš pie manis dabū personas kartīti, kur es viņam dodu i piedzimšanas gadu, i radu rakstus, daudzko, kas darbā pat neienāk, bet kas man ir jāzina. Viss tai rakstīšanas periodā ir absolūti reāls. Kas tev pašai dzīvē ir vissvarīgākais? Tad nu viens gadsimta jautājums! Slāņaina jau tā svarīguma izjūta. Vienrīt tev skaidrs, ka visa dzīve tev tinas un pinas ap vienu vienīgu noslēpumu — kas tas viss te ir, ko mēs te darām, kāpēc es esmu un tādā garā, bet ja tai pašā rītā suns pārgriež ķepu uz pudeles stikla, viņš un tikai viņš ir tavas pasaules centrā. Kopumā ņemot, jā, skan skaļi, varbūt novazāti, bet pašattīstība man šķiet svarīgākā. Tas uzdevums no smalkās pasaules. Un visas attiecības, kas attīstību stimulē un bremzē. Vai to, kas svarīgs tev, ir svarīgi pavēstīt citiem? Protams! Saziņa ir ļoti svarīga. Kā mēs to pasauli saprotam. Kas tad vēl ir par to svarīgāks? Bet es sagaidu, ka arī citi man pavēstīs savu svarīgo. Vai tu mēdz notriekt laiku? Piemēram, sērfojot internetā? Lāgā nezinu, kas ir notriekt. Man tik daudz kas patīk. Ja es visa esmu tajā, ko daru, tad nekāda notriekšana nesanāk. Vai notriekts ir laiks, ko pavadi, blenžot zvaigznēs vai sarunās ar sev nozīmīgu cilvēku? Pārskrienu tam internetam, jā, bet nekur neesmu pazaudējusies pa to laiku. Es vispār laikam lieku ragus. Tā man liekas. Viena no mana spīta cīņām — radīt laiku, nevis brēkt, ka viņa nav. Ja tev būtu iespēja tiem saviem sešpadsmit, kuri grāmatā, un visiem citiem cilvēkiem pasaulē dot kādu... virzienu, varbūt... pačukstēt priekšā, kā dzīvot ir vērts, tu šo iespēju izmantotu? Tad jau sanāk, ka tu domā, ka es domāju, ka nav vērts? Nu, nē! Ar pilnu klapi. Nesaudzīgi, godīgi un ar jēgu. Katrs uz to ir spējīgs. Vai skaties, klausies, lasi ziņas? Kā nu bez tā? Kad NATO lidmašīna šķērso Zemgales mākoņus, roka pati sniedzas radiopogas virzienā. Dīvainā kārtā es vairāk nomierinos tai laikā pavasarī, kad atgriežas stārķi, ne dzelzs putnu pārlidojumu laikā. Tavuprāt, ko mēs, visi kopā, tagad varētu Latvijas labā darīt? Vai! Mēs varam domāt. Paši. Neļauties kodēties un tikt manipulētiem. Nekautrēties atrast domubiedrus. Varam palīdzēt cits citam. Tas atraisa radošos spēkus, kas, savukārt, ir dzīvesprieka avots. Ar iedvesmu tak var padarīt brīnumu lietas. Nošļukušajiem likt aiz auss, ka mums ir vajadzīgs ikviens cilvēks, ne tikai tas acumirklī žilbais veiksminieks, vai kā viņus tur sauc. Ja kādi vēlas cilvēku pret cilvēku sarīdīt, grāvi starpā izrakt, liekam pretī paštaisītu laipu. Viss taču mainās un mainīsies. *** Gundega Repše - Rakstniece un mākslas zinātniece, Kultūras Dienas sleju autore - Dzimusi 1960.gada 13.janvārī Rīgā - Ziemās dzīvo Rīgā, vasarās Tērvetē - Iznākušas grāmatas: Koncerts maniem draugiem pelnu kastē (1987), Ugunszīme (1990), Septiņi stāsti par mīlu (1992), Ēnu apokrifs (1996), Sarkans (1998), Īkstīte (2000), Sieviete miglā (2002; par mākslinieci Līgu Purmali), Alvas kliedziens (2002), Vara rati (2006), Ludovika zemes (2004.), Brālis Ojārs Vācietis (2005), Pilsoniskā rasa (2007; Dienas sleju apkopojums), Bāreņu nams (2008)