Patiess dzīves pārmaiņu ceļš nevar sākties bez klusuma un vienatnes. Tikai atstājot troksni ap sevi un mēģinot klusināt troksni sevī, es pakāpeniski mācos apjaust, kas manī notiek. Bezjēdzīgi uzdot jautājumu — kas es esmu? — un turpināt dzīvot pilī, brīnoties — kāpēc nevaru atrast atbildes? Ja gribi saņemt atbildi, jādodas tuksnesī. Tuksnesī, kur ārējie kairinājumi beigušies. Tad atliek pievērsties tam, kas notiek manī. Tikai klusumā es mācos iepazīt sevi un Dievu, un parasti — iepazīt pilnīgi no jauna.
Vienatne un klusums vienmēr atklāj negaidīti daudz. Es piepeši sastopos ar visu savas dzīves laikā sakrāto. Tur — manas apziņas noliktavā — atrodas viss, ko esmu darījis vai sacījis, domājis vai iedomājies. Tur palikušas pēdas no visām manām attiecībām, tur atrodams viss, ko man sacījuši vai darījuši citi cilvēki. Tas viss ir dziļi ierakstījies manī. Šķietami pazaudētas, aizmirstas, apspiestas, apbedītas atmiņas ar savām emocijām un domām pamostas, un tajās es atpazīstu traucēkļus manī pašā, kas gadiem man kavējuši atrast sevi un sastapties ar Augstāko. Sastapšanās pašam ar sevi vienmēr ir satricinoša norise. Ne velti pirmo gadsimtu tuksneša tēvi zināja, ka skarbākās cīņas ar dēmoniem norisinās tuksnesī. Vai tas varētu kļūt par četrdesmit dienu garā Ciešanu laika galveno saturu arī manā dzīvē? Proti — sevis dziļāka iepazīšana, izturot kaislību pilnas cīņas sevī. Cilvēka situāciju šajā ceļā Marka evaņģēlijs apraksta neparastos vārdos: "Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja; viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja."
Man ir jāatrod sava patiesā vieta, cilvēka vieta starp zvēru un eņģeli. Mans egoisms ir zvērs manī. Ir tik liels kārdinājums pakļauties dzīvnieciskajam manī, bet ir arī otrs kārdinājums — mēģināt sevi mānīt un iedomāties kā eņģeli. Lielais domātājs Blēzs Paskāls par to ir sacījis: "Cilvēks nav nedz eņģelis, nedz zvērs, un viņa nelaime ir tā, ka, vēloties spēlēt eņģeli, viņš kļūst par zvēru." Cīņa, ko izcīna Kristus, ir cīņa par patiesu cilvēka dzīvi. Kristus rāda priekšzīmi īstai cilvēcībai, jo viņš sevī samierina zemi ar debesīm, viņš samierina zvēru ar eņģeli. Viņa uzvara ir tā, ka zvērs tiek pieradināts. Te atklājas kaut kas no praviešu redzētās dīvainās vīzijas Vecās Derības lappusēs: plēsīgie mežazvēri rāmi sadzīvo ar jēru, zīdainis rotaļājas ar čūsku. Tā nav pasaule bez plēsīgiem zvēriem un čūskām, bet samierināta pasaule! Kristus ir atjaunojis mieru cilvēkā, un nu šajā atjaunotajā cilvēkā savu līdzsvaru atgūst pasaule. Cilvēks ir atguvis sevi starp zvēru un eņģeli, starp miesu un garu, ne vairs mūžīgu pretrunu plosīts — uzvarot te vienai, te otrai pusei. Kā lasām kādā senā tekstā: "Ja cilvēks domātu par Dievu tikpat daudz, cik viņš domā par pasauli, kā gan viņš varētu nesasniegt brīvību?"