Lasot Ulda Bērziņa Okupācijas muzeja biedrības simpozijam Kultūra un pretestība PSRS okupētajā Latvijā jūlija vidū rakstīto referātu "Vai gribējām sardzes maiņu?", pārņem spēcīgs emociju vilnis — metafora par Baltijas valstu iedzīvotājiem PSRS kā mobilizētajiem bez cerībām uz fizisku atlaišanu vai dezertēšanu, bet ar iespēju, kā raksta dzejnieks, "bēgt sevī", ir spēcīga. Bez tās referātā vien dažas emocionāli spilgtas autora dzīves epizodes — tuvi cilvēki, viņu attiecības ar varu. Pozīcija, ko izvēlas — iekļauties "iekšā", lai līdzdarbojoties nodrošinātu "sardzes maiņu", ja reiz demobilizācija nav iespējama. "Patiesībā tas, kuri bija labi, kuri slikti, jau ir izrunāts, un tagad mazinās kritika, bet pieaug vēlme analizēt sevi un citus. Vajadzēja jau agrāk," pēc konferences konstatē U.Bērziņš. Pašam visvairāk esot patikusi Janīnas Kursītes analīze par mitologēmām padomju, atmodas laikos un šodien. Pats viņš gribētu uzsvērt relativitāti: "Vajadzētu iemanīties analizēt lietas tā, kā tas bija. Vairīties no pozām, vieniem — no taisnošanās, kāpēc bija komformisti, otriem — no lepošanās, ka nebija. Neitrāls un rāms skats uz vēsturiskiem notikumiem ar laiku izveidojas neizbēgami, bet ir briesmas — papušķot savu pozīciju. Tas liecina par zināmu bērnišķīgumu. Labāk censties būt ironiskam pret sevi."
Pieaugušo dzīve
Konference bija veltīta Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai. Kā, salīdzinot ar padomju vai atmodas laiku, šodien mainījusies rakstnieka pozīcija? "Dzīve izspiež, teiksim, simbolisko dzīvi, jo pati kļūst interesanta. Vairāk iespēju, un māksla vairs nepilda to pārspīlēto lomu, ko agrāk, kad vajadzēja aizvietot i mācītāju, i pētnieku, i politiķi. Lielāka funkciju sadalīšana — tas ir normāli. Vislielākā dzejošana jau notiek ierobežotās telpās — armijā, cietumā, trakomājā, kur cilvēki nerisina dzīves situācijas. Tā ir atstarotā dzīve. Misijas apziņa klaudzināt pie sirdsapziņas patiesībā nav literatūrai domāta — nav jāuzņemas baznīcas vai politisko spēku loma. Tagad, var teikt, sākusies pieaugušo dzīve." Tāpēc par krīzes pazīmi nevarot uzskatīt to, ka grāmatu metieni nelieli. "Nosaukumu skaits toties lielāks. Lielās tirāžas bija drīzāk nabadzības apliecinājums. Bija jālasa tas, kas bija. Un ja parādījās kaut kas, kas kādā veidā atbildēja uz cilvēka iekšējiem jautājumiem, tas kļuva aktuāls visiem. Tagad tā vairs nav." Viena atšķirība tomēr ir — kaut U.Bērziņš vai viņa paaudzes dzejnieki joprojām rakstot tāpat kā padomju laikā, esot mainījies "piekrāpjamais". "Toreiz ķecerība mākslā pati par sevi bija vērtība. Tas varbūt dažā gadījumā bija papildu stimuls, kas rosina fantāziju, kaut mana paaudze tās ķecerības nemaz tik briesmīgi necentās slēpt. Tā rēbusu valoda zināmā mērā vairs nav vajadzīga, bet, ja ir kāds tik talantīgs un virtuozs kā Ziedonis, to var, jo māksla ir rotaļa. Bet — ja kādreiz vajadzēja mānīt cenzūru, tagad jāpiemāna lasītājs, lai viņš vispār sāk lasīt. Tikai pēc tam var pateikt to, par ko dedz."
85 pret 15
Vai no šodienas pozīcijām būtu jāšķir literatūras estētiskās un sociālās, politiskās kvalitātes? "Analizējot, protams, nākas nošķirt, bet pastāv vienkāršošanas briesmas. Jo estētiskās vērtības jau nepastāvēja atsevišķi. Un tās nevar noliegt arī tad, ja nav pieņemamas emocijas vai domas, kuras darbā ietvertas." Tas, kā ar Marseljēzu — skaista, bet cauri jūtama asiņu smaka. Vai — "bija taču mums konstruktīviskā pozitīvisma pieejas motīvs. Ziedonim vai Peteram — atrast ideālu sistēmas iekšienē. Vai tie ir Ziedoņa akmeņi, vai viņa ieinteresētība kolhozu izaugsmē. Toreiz viņš un 90% sabiedrības redzēja tajā pozitīvas izaugsmes iespējas, un tāpēc Ziedonis un Hānbergs cīnījās par kolhozu problēmu risināšanu, interesējās par cilvēkiem, kuri tajā brīdī bija ekonomiskās patstāvības nesēji." Vai Vācietim — humānā komunisma, attīrīta no staļinisma uzslāņojumiem — "tāda līnija bija iespējama. Humānisma aizstāvēšana valdošajā ideoloģijā. Ja es teiktu "iespēju robežās", tas nozīmētu, ka uzsveru izlikšanās momentu. Bet tā nebija izlikšanās. Nē, tā ir iemiesošanās. Tikai 15% sabiedrības bija konsekventi noliedzēji, ticēja, ka šī absurdā kārtība izgaisīs kā ļauns murgs. Ja proporcija būtu otrāda — 85% ticētu un tikai 15% mēģinātu sadzīvot ar realitāti, tad konsekventi jāsadumpojas, un tam ir vajadzīgs reāls spēks, vai arī nācijai zaudējumi būtu stipri lielāki." Tāpēc U.Bērziņš ir pārliecināts, ka šī literatūras vēstures daļa ir jāapzina un jāmāca. "Atmodas laikā mums bija tā, kā ir, kad izlaiž no cietuma — cilvēks uzelpo pilnu krūti, dzied balsī un negrib atcerēties savu cietuma lāviņu un biedrus. Pēc katrām pārmaiņām ir grūti adaptēties. Toreiz mums likās, ka brīvība atrisinās plašāku problēmu loku, kā vispār iespējams. Patiesībā mēs idealizējām paši sevi un līdzcilvēkus." Tādēļ U.Bērziņu visvairāk interesējot atmiņu stāsti. "Arvien augstāks ir tas paškritiskuma un objektivitātes slieksnis, ko lasītāji, ieskaitot mani, no atmiņām sagaida. Mazāk emociju, vairāk pašrionijas un analīzes, padziļinātu skatījumu uz rīcības motivāciju. Kā visu lielu notikumu pēcposmos mēs esam nodalījuši "mēs — viņi", "labais — ļaunais", bet šķiet, ka analīze un izjūta kļūst smalkāka. Arvien vairāk jaušams, ka motivācijas abās pusēs bija cilvēciskas."