Uz gaismu

Tur augsne ir auglīga. Purva miglas nesegta saule spīd spoži. Tur nemīt purva čūskas, un naktis tur ir siltas. Mūsu bērni tur varēs droši rotaļāties, nebaidoties iekrist kādā akacī. Mums ir jādodas turp! Reizi pa reizei ciemā uzradās kāds neprātīgais, kas sludināja apsolīto zemi vai pasaules galu, kas nu kuram iešāvās prātā. Bet Tārvalns atšķīrās no kārtējā jukušā, viņa trejdeviņos vārdos ieklausījās un ticēja: "Tur mēs iegūsim mieru un drošību! Tur mūs pati zeme svētīs ar savām veltēm! Tur mēs sasniegsim gaismu!" Viņa iedvesmots, es saucu: "Kurš nāks man līdzi? Kurš tieksies uz augšu? Kurš sekos ceļam uz gaismu?" Daži drēgi piekrītoši māja, daži cēla rokas. Vēl daži, arī es to skaitā, pārliecināti sauca: "Es!" "Tad lieciet somas, mani brāļi un māsas, un teiciet savas atvadas vecajai mājvietai, jo rīt, līdz ar saules lēktu mēs dosimies ceļā. Ceļā uz gaismu!" Tārvalna vārdu iedvesmoti, nākamajā rītā ar Tārvalnu mūsu mazā pulciņa priekšgalā mēs bijām savākušies tieši divdesmit septiņi. Vakarā paglabāju to, kas man visdārgākais — mātes dāvātos dzintarus. Sabēris mazā maisiņā, noslēpu tos zem mājas sliekšņa. Nekas nedrīkstēja mani vilināt atpakaļ. Somā bija dažas segas, nazis, aukla un pārtika vairākām dienām. Arī citi nebija īpaši apkrāvušies ar atmiņām. Vienā solī mēs izbridām no ciemata un devāmies uz dienvidiem, kur Robkalnu grēda ir viszemākā. Diena gāja lēni, bet mēs paši ne ātrāk. Ceļā gadījās gan akači, gan sēkļi, gan staigni dubļi, gan cieti akmeņi, gan čūsku pilnas niedres, gan plašas purva bērzu audzes. Pret vakaru mēs apmetāmies vienā tādā purva birzī, kur zeme stingrāka, un posāmies uz nakts guļu. Pilnmēness gozējās nu jau aiz tuvajām Robkalnu smailēm, un Rainats liegi spēlēja saldu dziesmu uz savas kokles. Otrā diena sākās silta. Šeit, kalnu pakājē, mūžīgais purva miklums bija vārgāks. Mēs ielocījām segas somās, brokastis vēderos un devāmies tālāk. Siltās saules iedvesmoti, mēs diezgan raiti kustējāmies uz priekšu. Ik palaikam Tārvalns izmeta pa kādai vēl vairāk uzmundrinošai frāzei: "Gaismas zeme mūs jau gaida!" Ap pusdienas laiku mūsu ceļš sāka stiepties kalnup, mēs beidzot bijām nonākuši pie pašiem Robkalniem. Stāvot blakus, tie šķita daudz augstāki un draudīgāki nekā no ciema drošā tāluma. Ceļš augšup bija ļoti grūts, grūtāks nekā bijām iedomājuši. Pie pirmajām stāvajām takām mēs zaudējām pirmos ceļabiedrus. Trivans un Margila, mūsu vecākie biedri, noprata, ka viņiem šis ceļš tomēr būs par grūtu, un izlēma doties mājup. Viņi labsirdīgi mums atdeva savu ēdmaņu, ko līdz mājām nepagūtu notiesāt. Palikuši divdesmit pieci, mēs turpinājām stāvo ceļu uz augšu. Prieks vairs neskanēja tik spilgti gājēju balsīs, kad tie īsi aprunājās savā starpā, bet cerību un pārliecību gan nekas nespēja izdzēst. Kad gaisma sāka tumst, mēs uzgājām alu, kurā pārnakšņot. Kļuva auksti. Tārvalns iekūra uguni, un mēs visi sēdējām ap to, sildīdami nogurušos un atdzisušos locekļus. Kad laidos miegā, es redzēju Kindu izejam no alas. Viņa apgalvoja, ka nespēj aizmigt tik piedūmotā alā un izies mazliet paelpot svaigu gaisu. Kinda alā tā arī neatgriezās. Vienīgais, ko nākamajā rītā izdevās atrast, bija gabals no sapluinīta lakatiņa. Tas bija šausminošs trieciens mūsu atkal sarukušajam pulciņam. Mēs klusi sakrāvām no akmeņiem pieminekli Kindai par godu, tikpat klusi sadalījām viņas atstātās mantas pa pārējo somām un arvien klusēdami devāmies tālāk. Nogāze kļuva arvien stāvāka un stāvāka, drīz tā kļuva pārāk stāva, lai kaut viens vispār spētu pa to paiet. Sākām rāpties no izciļņa uz izcilni, brīžiem tiekot uz priekšu, tikai pateicoties savu roku spēkam. Jo tālāk tikām, jo aukstāks tapa laiks. Gāja stunda, otra un vēl četras. Visi jau bija paguruši, bezcerīgi, un kustējāmies ļoti lēni. Tārvalns, kurš rāpās pirmais, pamanīja plašāku līdzenu izcilni, kur mēs varētu atpūsties. No viņa kājām šo laukumu šķīra aiza, kas, lai gan dziļa, bija diezgan viegli pārlecama. Mums tā bija jāpārlec. Drīz vien, sūkstīdamies par nogurumu, jau gandrīz visi sēdējām laukumiņā. Tārvalns uzmundrinājumam stāstīja par brīnumiem, kas mūs gaidīja tur, aiz kalna kores. Pārlēcis aizai, Sanis neticīgi lūkojās apkārt, tikmēr Gardans, kurš bija iepalicis pēdējais, ieskrējās lēcienam. Pēkšņi asinis stindzinošs kliedziens lika mums visiem pavērst galvas aizas virzienā. Nespēdams noturēt, līdzsvaru uz divdesmit triju kāju pāru nodrupinātās klints malas, Gardans gāzās atpakaļ. Ar vienu roku viņš aizķēra Saņa mugursomu, bet arī tas nespēja viņu noturēt un abi drēgi visu acu priekšā ievēlās nāvīgajā aizā. Viņu kliedzieni vēl ilgi atbalsojās mūsu ausīs, pat tad, kad gaisā vairs nejundīja ne skaņas. Visa diženā apņemšanās plēnēja mūsu acu priekšā. Par mūsu bezcerības iemiesojumu kļuva Sanim un Gardanam uzveltie pieminekļi. Redzēdams apstākļu nopietnību, Tārvalns izvilka no savas somas dzīlēm tumšu ādas blašķīti. Viņš nedaudz iemalkoja pats, tad ugunīgo dziru pa malkam izdalīja pārējiem. "Tas drosmei," viņš teica, "un sasildīties arī palīdzēs. Kurš paņēmis virves, sasienieties visi vienā rindā. Mēs nevaram pieļaut..." Tārvalns sastomījās un aprāvās, "...pieļaut tikko redzētā atkārtošanos." Visi paklausīja bez ierunām, neviens negribēja riskēt, noveļoties no kalna. Mazliet ieturējušies, mēs turpinājām ceļu uz gaismas zemi. Par laimi, no šī ciļņa uz augšu veda ļoti ērta dzega. Lai gan stāva, tajā bija daudz iedobju un gropīšu, kas neizsakāmi atviegloja rāpšanos. Laiks kļuva arvien aukstāks un nepatīkamāks. Drīz malās varēja pamanīt baltus sasaluša ūdens pleķus. Ar katru pieveikto posmu šie pleķi kļuva arvien biežāki un plašāki. Drīz aukstums bija neizturams. Mums uzsmaidīja veiksme, jo izskatījās, ka taka drīz varētu beigties pie alas. Tur mēs varētu atpūsties un sasildīties, šī doma iedvesa jaunus spēkus gurstošajās rokās un kājās, taču mūsu pulciņš kustējās ļoti lēni. Vislēnāk vilkās Līna, Šķiet, viņai aukstums bija visvairāk kaitējis. Viņa vairākkārt sūdzējās, ka ļoti salst, vairākas reizes viņa tika lūgusi Tārvalna blašķi. Mēs bijām pie pašas alas, Līna kādu laiciņu vairs nesūdzējās par aukstumu. Šķiet, ugunsdzira bija nākusi viņai par labu. Lai vismaz kaut kā uzturētu siltumu miesās, alā mēs satināmies segās. Rainats salauza savu kokli un sakūra no tās uguni. Visi steidzīgi satupās ap dārgo siltumu, vienīgi Līna palika nomaļus. Es aizgāju pasaukt to pulkā sasildīties, bet tā vietā man nācās atklāt skarbo patiesību. Līnai aukstums tika kaitējis vairāk, nekā mēs iedomājāmies. Viņa ar grūtībām elpoja un par aukstumu nesūdzējās vien tāpēc, ka jau bija apsalusi. Balti plankumi uz ādas. Divi puiši steidzīgi aiznesa viņu līdz ugunij, rūpīgi sasedza, un visu nakti kāds pa maiņai bija nomodā, lai līdzētu nabaga Līnai. Rainats pirmais pieteicās aprūpēt un vēl ilgi sēdēja nomodā pēc savas kārtas. Viņš Līnu bija iemīļojis. Visiem par dziļu nožēlu Līna savu dzīvību cauri naktij neizvilka. Rīta gaismā viņas mirušais vaigs šķita pelēcīgi zils. Viņas sejā gan bija prieks, jo Rainats visu nakti bija tai blakus. Bēdu sagrauts, viņš lēnām piecēlās un teica: "Manu kokli šis kalns jau paņēma, tagad arī manu sirdi. Es neļaušu tam paņemt arī Līnas miesu, es to nesīšu mājās viņas cienīgi apglabāt." Lai kā mēs visi pēc kārtas centāmies viņam iegalvot, ka viens viņš atpakaļ netiks, ka ceļš lejup ir pārāk bīstams, ka kore ir tepat, rokas stiepiena attālumā, viņš tomēr palika nelokāms savā pārliecībā. Arī aicinājums vest Līnu pāri kalnam uz gaismas zemi un apbedīt tur atsitās kā pret kurlām ausīm. Divdesmit drēgi, skumji klusēdami, ar skatieniem pavadīja divdesmit pirmo tā ceļā lejup. Mēs visi cerējām, ka viņš veiksmīgi tiks līdz mājām. Tārvalns norīkoja visiem ietīties segās un tikai tad siet virvi ap vidukli, lai no aukstuma vairs nevienam nebūtu jācieš. Virsotne stiepās tepat netālu. Ap dienvidu mums jau vajadzētu būt tai pāri, mēs domājām. Visu zemi tagad klāja ledus un sniegs. Kur tas gadījās gludāks, tur bieži kādam slīdēja kāja, bet, pateicoties mūsu virvēm, neviens nenogāzās lejā. Aukstums vairs nekoda tik skaudri kā iepriekšējā dienā, bet šā vai tā sala. Drīz vien Tārvalna blašķē skalojās pavisam maz dārgās dziras. To viņš nosprieda paglabāt. Sākotnējais prieks un gaišā apņēmība bija pilnībā izdzisusi no drēgu prātiem, vienīgi doma par drīzo lejupceļu uzturēja kādu dzīvību un sparu nogurušajos un nosalušajos ceļiniekos. Kad līdz pašai augšai bija palicis vairs tikvien kā pusjūdze, notika vēl kāds traģisks atgadījums. Mēs kādu laiku bijām kāpuši šķērsām kalnam, lai apietu milzu akmeņu krāvumu. Pēkšņi Tarta neveikli paklupa un izsita nelielu akmeni. Mirkli vēlāk tam sekoja visi pārējie. Milzīgs ledus, putekļu un akmeņu mākonis apņēma mūsu nabadzīgo pulciņu. Rēkoņa šķita ilgstam bezgalīgi. Tomēr lavīna beidzās, putekļi nosēdās un sākām aplēst postījumus. Dailis, Kunags un Jarsis, kuri gāja paši pēdējie, bija pazuduši bez vēsts. Aiz manis karājās vien noplēsts virves gals. Pāris soļu, un arī es būtu devies viņiem līdzi. Dziļa nelaime piemeklēja arī Tartu — milzīgs, neaizripojis akmens spieda viņu pie zemes no vidukļa uz leju. Ar mūsu spēkiem nekādi nepietiktu, lai to aizveltu prom. Tartas saspiesto ķermeni mēs nejaudājām izvilkt. Visbeidzot viņa teica: "Ejiet, ejiet nu, man tāpat vairs nav atlicis daudz ko dzīvot. Tieciet līdz gaismai, kaut arī bez manis! Tas būs mans mierinājums." Tārvalns atdeva viņai savas dziras pēdējo malku, un mēs atvadījušies devāmies tālāk. "Kore!" izlidoja no Tārvalna mutes. "Mēs beidzot esam augšā! Mani dārgie, mēs stāvam uz gaismas sliekšņa, nu mūsu ceļš nekļūdīgi vedīs arvien dziļāk labajā zemē." Izmocīto kāpēju ausīs šie vārdi skanēja tik iedvesmojoši, bet ne visi tiem vēlējās ticēt. Mēs bijām atsaitējušies viens no otra uz mirkli, kamēr atvilkt elpu. Rimants izmantoja šo izdevību, lai izteiktu savas krājušās sāpes. Viņš piegāja Tārvalnam klāt un kliedza viņam sejā: "Tu melis tāds! Kam tev tas viss?" Ceļinieku vadonis bija neizpratnē: "Par ko tu runā, Rimant, kas "viss"?" "Tu pats ļoti labi saproti! Kāpēc tu ved mūs pretī mūsu visu nāvei, kāds tev no tā labums?" — Rimanta sejā dega niknums. — "Tu — slepkava!" Pirms vēl Tārvalns spēja bilst kaut vārdu savai aizstāvībai, Rimants no blakus sēdošās Laijas rokām izrāva nazi un klupa pie sava apsūdzamā rīkles. Vai tas bija brīnums, ka palika dzīvs? Varbūt. Gribēdams izvairīties, Tārvalns spēra soli atpakaļ, paklupa pret ledus kukurzni. Ieskrējies Rimants pārvēlās pāri gulošajam pretiniekam un nogāzās lejup pa akmeņaino nogāzi. Stāvējām kā apstulbuši, vieni pārsteigti par Rimanta nodevību, citi pārbijušies, redzot viņa kritienu. Tādā nolēmētā klusumā pagāja krietns laika sprīdis, līdz beidzot Nija vēders lika par sevi manīt ar skaļu kurkšķēšanu. Laikam tikai tad mēs sākām tā īsti apzināties, cik maz pārtikas mums vairs palicis. Mums par lielu laimi, šķita, ka šajā kalnu pusē ledus nestiepās tik tālu no virsotnes kā otrā. Te bija mazāk ledus, vairāk augu. Lai arī cik nabadzīgi tie augtu, ar zaļumiņu kādu laiku varēja cerēt izvilkt. Ap gurniem pasējām virves un uzmanīgi tipinājām lejup, uzmanīgi skatoties uz neesošo taku. Vienīgi aizmugurē kā biedinājums karājās Rimantam paredzētais virves gals. Pienāca vakars, un mēs sakūrām savu uguni netālu no sniega robežas. Kurcošā vēdera mudināts, Nijs teicās paieties zemāk, palasīt augus. Es apraudzīju Tārvalnu. Mēs bijām palikuši mazliet vairāk nekā ducis, un tieši Tārvalns visvairāk vainoja sevi. Kā nekā tieši viņš bija mudinājis visus doties sev līdzi. Tārvalns uzskatīja, ka bojāgājušo drēgu nāve gūlās tikai un vienīgi uz viņa pleciem. Nijs atgriezās ar dažiem svešādas zāles pušķīšiem. Viņš parādīja tos Tārvalnam un vaicāja: "Kā domā, vai tie būs gana sātīgi?" Novērtējis nīkulīgos stiebrus, Tārvalns atzinīgi pamāja ar galvu. Pēc īsa apdomas mirkļa Nijs vēlreiz ierunājās: "Es vienu ēdīšu pats, vienu došu Kaivai, jo viņa tāda izvārgusi, bet vienu ēd tu, Tārvaln, tev jau tā rūpju pietiek." Ar šiem vārdiem viņš pasniedza draugam un vadonim vienu no augiem. Sāka pūst nakts vēji, un mēs devāmies guļā. Nakts bija mierīga — ne vējš bargi pūta, ne sals pārāk brangi knieba. Guļvieta sānus nespieda. Pamazām pa vienam modāmies un cēlāmies. Visi jau bija augšā un, jautri čalodami par gaismas zemi, posās tālākceļam, vienīgi trīs vēl gulšņāja. Tie bija Kaiva, Nijs un Tārvalns. Tārvalns? Tārvalns taču allaž kā pirmais bija augšā, kāpēc lai viņš tagad tik ilgi gulētu? Devos viņu modināt, bet, lai kā es arī pūlētos, viss velti. Tārvalns bija miris! Šausmās es iekliedzos. Gandrīz reizē ar mani kliedza arī tie, kas bija gājuši modināt Kaivu un Niju. Pirmā maltīte gaišajā valstībā izrādījās indīga. Bet vēl šausmīgāk, ka Tārvalns, mūsu gaišā cerība, mūsu uzmundrinājums un možums, mūsu uzticamais takas cirtējs, mūsu pulka sirds un dvēsele, bija gājis bojā no sava sapņa augļiem. Trieciens apziņai un pārliecībai bija neizmērojams, visi pēkšņi bija kļuvuši bezgalīgi drūmi. Ceļš? Kāds ceļš? Neviens jau vairs nejaudāja pat galvu puspaceltu noturēt, kur nu vēl saņemties un iet tālāk. Laija sēdēja nostāk no citiem un nerimtīgi durstīja zemi ar savām rokām. Visbeidzot viņa saņēma drosmi un piecēlusies ierunājās: "Akmens." Mēs pārējie neizpratnē saskatījāmies. "Akmens," viņa vēlreiz teica, "pārbaudiet pamatu zem sevis! Šeit nav zemes, šeit ir tikai akmens!" Mēs joprojām nespējām uztvert viņas domu. "Akmenī nevar izrakt kapu, kur nu vēl trīs. Mēs varam šeit sēdēt un raudāt par ļauno likteni. Man pašai nav īsti spēka ko iesākt, bet ne tikai mūsu trīs..." Laija norija kamolu, "...mūsu trīs nelaimīgie ceļabiedri paliks guļam klajumā kā apgānīti, bet arī mēs paši ātri vien pievienosimies viņiem. Mums ir jādodas tālāk, tieši to Tārvalns būtu no mums gribējis." Lai cik briesmīgi tas būtu, Laijai tomēr bija taisnība. Šeit lejā bija jau mazliet siltāks, tāpēc daži labprāt atteicās no savām segām, lai būtu, kur ietīt kritušos. Ducis drēgu, nesdami pa četriem trīs mirušos, klusumā devās lejup pa nogāzi. Akmeņainajam pamatam pārejot maigā augsnē, skrajie zāles puduri kļuva arvien biežāki. Drīz vien visa nogāze bija košas zāles klāta. Saules stari sildīja arvien vairāk, un manā prātā pazibēja doma: "Gluži kā Tārvalns teica!" Pirmajā puslīdz līdzenajā pleķī mēs apbedījām trīs nelaiķus. Laija uzņēmās vadību. Viņa izrīkoja pārējos zālīšu vākšanā, brīdināja, cik rūpīgi tās pārbaudīt, dažus norīkoja sanest akmeņus. Mani viņa aizsūtīja pameklēt kādu krietnāku koka gabalu. Tuvējā apkārtnē auga tikai zāle un nīkulīgi krūmiņi, tomēr pēc kāda ilgāka laika es uzgāju vecu, sen kritušu koku, no kura tad arī atlauzu sprunguli. Tikmēr nometnē arvien augstāk slējās Tārvalna piemineklis, arvien skaistāks kļuva viņa akmeņu krāvums, un divi mazākie blakus to tikai izcēla — turpat blakus auga mazāka kaudze — pārtikas krājums. Laija atļāva ēst ne vairāk par naža gala no mums nezināma auga, kā arī aizliedza ēst vairākus augus. Dažiem sametās slikti ap dūšu, to augus aizvāca kā indīgus. Citus atkal sagrieza un izdalīja visiem. Pamazām mēs sākām pielāgoties jaunajai mājvietai, kaut arī katrs klusībā apsvēra domu doties atpakaļ. Paņēmusi manis atnesto koka gabalu, Laija nemierīgi staigāja apkārt pa nometni līdz sadūra pēdu. Domās iegrimusi, viņa nepamanīja zem kājām atspīdam naža asmeni. Ievainojums nebija nopietns, pēc dažām stundām Laija bija pietiekami vesela, lai pat tālāk dotos, ja izlemtu, bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka tas bija viņas pašas nazis, tas pats, ar kuru rokās Rimants aizkūleņoja lejup no kores. Tas notika mazliet pēc dienvidus, kad ātri tika izsūtīti vairāki meklētāji, kas censtos atrast kaut norādi par Rimantu. Līdz ar tumsu atgriezās meklētāji. Neveiksmīgi. Vēl bija nakts, kad atskanēja nežēlīgs ķērciens. Liels četrkāju radījums skrēja virsū mūsu pulkam, plēsdams zemi ar varenām ķetnām. Pirmais tā ceļā patrāpījās Veldis. Briesmeklis nabadziņu pameta gaisā ar saviem žokļiem. Labi, ka dzīvnieks neapzinājās, kam ir uzbrucis, Veldis, būdams mednieks, bija laikus paspējis paķert nazi rokā un lejup krita, radījuma kakla virzienā turot nazi ar asmeni pa priekšu. Nazis ietriecās matainajā kaklā, dzīvnieks no sāpēm parāvās uz pakaļkājām un nosvieda Veldi no savas muguras. Asiņains, saniknots un apjucis radījums kārpījās, drēgu ielenkts. Tas raustījās no vienas puses uz otru, apsvērdams, kam uzbrukt vai kur bēgt. Tikmēr Norunds pielavījās tam klāt un iecirta nazi mežonīgā zvēra pavēderē. Dzīvnieks sarāvās asās sāpēs un ar ķepu aiztrieca Norundu krietnu gabalu tālāk. Radījums nebija radis sastapties ar tik spēcīgu pretinieku un arvien drudžaināk meklēja ceļu, kur izbēgt, bet pēkšņi viņam kājās, krūtīs un vēderā dūrās balti asmeņi. Asinis plūda no rētām, tas sagrīļojās un ar skaļu būkšķi nogāzās. Mēs visi elsojām, vēl nespēdami atjēgties no kaujas, vēl aizvien asinis karsti sitās mūsu ķermeņos. Pamazām uzvaras apziņa sāka sūkties cauri mūsu kaislību ugunij. Mēs to nogāzām! Mēs, mazie, trauslie drēgi kopīgiem spēkiem nogāzām tādu briesmoni! Kāds aizskrēja apraudzīt Norundu, kāds cits vēlējās apsveikt Veldi. Bet Veldis nebija atrodams. "Kā?" brīnījās Aidars. "Viņš taču pirms mirkļa vēl skrēja virsū nezvēram, tieši pirms tas sa..." Aidara skatiens apstājās pie gulošā miesas blāķa. Arī pārējie pavērās tajā virzienā. Šausmas nomainīja neseno prieku. Velda roka rēgojās no neradījuma apakšas. Katrs, kam nazis bija rokā, ķērās pie mirušās miesas graizīšanas, lai tikai izvilktu Veldi ārā. Lai gan āda bija bieza un nazis ķērās aiz skrimšļiem, Veldis drīz vien tapa atbrīvots. Nu jau mēs jau darbojāmies ne kā pulks, bet gan kā viens vesels. Veldis tika gādīgi aprūpēts, lai gan pie dzīvības turējās vairs ar vienu pirkstu, ne vairāk. "Tā tas nevar turpināties," Laija ierunājās. "Ceļa laikā mēs piedzīvojam pārāk daudz zaudējumu. Es esmu pārliecināta, ka šis nav vienīgais radījums, kas vēlas mūs nobeigt, mums jāmeklē drošāks patvērums! Veldi mēs nesīsim uz maiņām un iesim arvien uz priekšu! Uz gaismu!" "Uz gaismu". Vienkārši vārdi, bet grūtā brīdī tie mūs arvien spēja uzmundrināt. Nākamā apmetne bija meža alā. Dienu un nakti kāds stāvēja pie ieejas un uzturēja tajā ugunskuru, lai meža dzīvnieki nespētu klusām pielavīties. Laija bija uzņēmusies vadību savās rokās. Sprieda un lēma. Jau trešo dienu mēs tur mitinājāmies un, šķiet, bijām jau pieraduši pie alas kā pie mājām. Mežs piedāvāja bagātīgus pārtikas un malkas krājumus, gaiss te bija silts. Pēkšņi radās sajūta, ka mēs beidzot esam sasnieguši zemi, kur Tārvalns mums bija lēmis nonākt. Dzīve sāka ritēt ikdienišķi, bet tikai līdz reizei, kad Laija nosūtīja mani, Norundu un Aidaru pakaļ malkai. Mēs devāmies mazliet dziļāk nekā citkārt, jo tuvējā apkārtne jau bija aplasīti. Pievākuši krietnus klēpjus ar žagariem un sprunguļiem, mēs trīs devāmies "mājup". Pēkšņi Norunds apstājās: "Dzirdat?" Mēs ar Aidaru saausījāmies, bet neko saklausīt nespējām. "Tieši tā, mēs esam jau tuvu alai, bet Laijas rīkojošo balsi nevar vēl dzirdēt." — "Liecies nu mierā," es atbildēju. "Varbūt viņa beidzot būs pierimusi un liks arī mūs mierā?" Tomēr, ejot tālāk, mums sāka sekot neomulīga sajūta. Tuvāk pie alas kļuva skaidrs, kāpēc. Ap ieeju sēdēja nepārskaitāms bars pelēku četrkāju ar gariem ilkņiem. Iekšā gan tie nedevās, jo uguns bija izplesta un dega visas ejas platumā. Mēs notupāmies zem krūma. Ko darīt? Ja uguns izdegs, tad mūsu mīļajiem uzklups bars plēsēju, bet, ja tiem apniks gaidīt, tie apgriezīsies un uzklups mums. Aidars ieteica klusām doties prom, jo te mēs esam bezspēcīgi. Kaut arī pamest savus draugus nelaimē bija ļoti grūti, viņam bija taisnība. Mēs nolikām savus žagaru klēpjus un pēc iespējas klusāk lavījāmies prom. Tajā brīdī es paslīdēju, rokas novicinādams pa gaisu. Mana roka izgāja cauri satrunējušajam bluķim, un tas, skaļi plēsdamies caur lapām, smagi nogāzās. Te nu bija klusā prom tikšana. Norunds un Aidars strauji pierāva mani kājās, un cik vien jaudas mēs skrējām prom, lejup pa nogāzi. "Vismaz plēsoņu baru aizvilinājām no pārējiem. Tagad tikai pašiem jātiek drošībā," starp elpas vilcieniem melni pajokoja Norunds. Pametu skatienu atpakaļ un redzēju dzīvniekus skrienam mums pakaļ, bet, lai cik tur arī nebūtu, tie noteikti nebija visi. Priekšā mums pavīdēja meža mala. Lai cik niecīga, tā tomēr bija mūsu iespēja. Kur mēs skrējām pa saknēm klupdami un klunkurēdami, tur mūsu sekotāji vieglā solī teju vai pārlidoja. Jā! Gludajā pļavā bija pavisam cita skriešana, nu mums parādījās iespēja pat izbēgt no mežonīgajiem sekotājiem. Nogāze pamazām pārgāja līdzenumā, kad Norunds beidzot apstājās un atskatījās. Arī mēs ar Aidaru pavērsām galvas turp, bet no mošķiem nebija vairs ne vēsts. Tie bija palikuši mežā. Atkritu leknajā zālē, skrienot biju bezgalīgi pārguris. Pēkšņi izdzirdēju rībam bungas. Kas tas? Mums virsū pārsteidzošā ātrumā nesās bruņās tērptu un zobeniem bruņotu kareivju ierinda. Tajā brīdī no mūsu aizmugures nosvilpās pelēku bultu krusa, ko raidīja tādu pašu kareivju pulks. Šie divi karojošie viļņi satikās vietā, kur sēdējām mēs — trīs pārbiedēti drēgi. Es guļu dubļu un asiņu peļķē. Rau, pa labi Norunda atcirstā roka, pa kreisi Aidara sabradātā un sacirstā miesa un visapkārt kritušie karavīri. Es, drēga, Sanka, guļu asiņu un dubļu paltī. No manis pret debesīm veras trīspadsmit netīri bultu gali. Un vienīgais, uz ko es ceru — lai citi neiedvesmojas no Tārvalna trejdeviņiem vārdiem, lai neseko mūsu pēdās un lai redz mūsu mirušajiem krautās kopiņas kā mājienu atgriezties." "Kundar! Dzirdi mani!? Es atradu nākamo krāvumu, mēs esam uz pareizā ceļa!" *** Staigātājs, vērotājs, stāstītājs. 20 gadu vecs jaunietis no Aizkraukles. Ar literatūru nodarbojos apmēram četrus gadus. Man patīk. Man patīk, ka man patīk. Pie reizes studēju RTU datorzinātnes fakultātē, reiz pa reizei blogoju, lasu grāmatas un ogas, spēlējos, moderēju literatūras sadaļu ankh.id.lv forumā, vicinos ar degošiem priekšmetiem un mudinu cilvēkus 8.decembrī atzīmēt vispasaules izliecieskaesilaikaceļotājs dienu. Ja kādreiz gadās redzēt mazu, omulīgu sārtvaidzīti, kas skaļi deklamē rindas no vēl neizdotas grāmatas, tas neesmu es. Bet kā garu, dziedošu bārdaini melnā ietērpā ar prievi matos, tautisku jostu ap vidukli un pildspalvu kabatā gan mani var meklēt. Halceo