Pretstatu pārī centrs – perifērija rīdzinieki sevi labprāt iztēlojas esam dominējošās pozīcijās, nomales lomu atvēlot mazpilsētu iedzīvotājiem. Tomēr lomas tuvinās, piedaloties plašākā spēlē, kādu piedāvā laikmetīgās mākslas pasaule. Kur tajā ir nacionālas valsts galvaspilsētas vieta, ņemot vērā, ka par īstajām mākslas galvaspilsētām uzskatāmas vien dažas metropoles? Var izrādīties, ka visai tuvu, piemēram, Tukumam.
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja koncepcijā ir paredzēta sadarbība ar reģionālajiem muzejiem, ne tikai piedāvājot izstādīt savā kolekcijā esošus darbus vai rīkojot ceļojošās izstādes, bet arī stiprinot atgriezenisko saikni, ļaujot perifērijā esošajām mākslas iniciatīvām izmantot muzeja pētniecības un radošo darbnīcu platformas.
Vai nelielos perifērijas muzejos ir vieta laikmetīgajai mākslai un kā iespējams īstenot interesantas idejas, rakstu sērijā, ko atbalsta ABLV Charitable Foundation, lūdzām pastāstīt mākslas zinātnieci Līgu Lindenbaumu, kura neilgu, taču pamanāmu laiku bijusi Tukuma Mākslas muzeja direktore. Kopš 2014. gada viņa atgriezusies Rīgā kā Mūkusalas mākslas salona izstāžu kuratore un projektu vadītāja. Līgas Lindenbaumas pieredze var kļūt par iedvesmas avotu provinces muzeju vadītājiem, lai kur tie arī atrastos.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Esam ieraduši domāt, ka inovatīvi risinājumi rodas centros, kur ir pieejami labāki finanšu un cilvēku resursi, bet perifērijas tos atspoguļo kā ūdenī iemesta akmens riņķi. Tomēr nomales šad tad var sagādāt pārsteigumus un aizsteigties notikumiem pa priekšu, pat ja apgriezto kustību konstatēt ir grūti. Dažkārt atrašanās prom no visuredzošām centra acīm var būt izdevīga pozīcija eksperimentam, kas centrā nemaz nebūtu sākts, un telpu, resursu un budžeta ierobežojumi kalpot par papildu dzinuli jaunu risinājumu meklējumiem. Pārsteidzošā kārtā nosacījumi, kuri bieži šķiet nozīmīgs šķērslis, ir pārvarami, ja vien izdodas mainīt ierastos domāšanas leņķus.
Mazpilsētas gadījums
Īsu, taču pietiekami spilgtu laiku vadot Tukuma Mākslas muzeju (2011–2014), saskāros ar daudzām perifēras institūcijas pazīmēm. Mans galvenais uzdevums bija, spītējot ierobežojumiem, gana precīzi saprast doto spēles laukumu un spēt visizdevīgāk izmest kauliņus, kas bija manās rokās. Nolēmu, ka veiksmes formula balstīsies divās vienkāršās jebkuru muzeju raksturojošās lietās – krājumā un tā izmantojumā.
Pirmā nesagādāja problēmas. Ar krājumu Tukuma Mākslas muzejam visā tā pastāvēšanas laikā bija veicies neticami labi. Muzeja izveidotājs gleznotājs Leonīds Āriņš kā izcils mākslas pazinējs jau muzeja dibināšanas posmā (1935) un pirmajos darbības gados bija spējis nokomplektēt nacionālas nozīmes kolekciju, kuru tādā pašā veidā turpināja audzēt turpmākie muzeja vadītāji. Padomju periodā rīdzinieki uz muzeju nereti brauca aplūkot modernisma mantojumu. Pateicoties mazajam un atvērtajam personālam, Tukuma krājumam varēja piekļūt daudz vieglāk nekā Rīgas muzeju specfondos noglabātajiem līdzīga rakstura darbiem.
Krājuma izmantošana prasīja jaunievedumus. XXI gadsimta pirmajā desmitgadē, kad sāku strādāt Tukumā, specfondi vairs neeksistēja arī Rīgā un lielo muzeju krājumi, kā arī telpu, finanšu un cilvēku resursi viegli izkonkurēja mazos lauku līdziniekus. Tukums atradās aktuālo mākslas notikumu perifērijā, jaunā profesionāļu un skatītāju paaudze saprotamu iemeslu dēļ to bija izslēgusi no ierastā izstāžu apskates maršruta. Bija jāatrod iespēja lauzt priekšstatu par perifēriju kā centru atspoguļojošu teritoriju, un jārada jauni priekšnoteikumi kolekcijas aktualizācijai.
Par manu nozīmīgāko un redzamāko veikumu Tukumā kļuva izstāžu sērija Duets (2012–2014). Projekta ideja bija vienkārša. Izmantojot muzejā blakus esošās zāles (vienu lielāku, otru mazu), paralēli eksponēju divu dažādu autoru darbus, tēmas vai projektus. Proti, vienā telpā tika izstādīts muzeja krājumā pārstāvēts vai reģionāls mākslinieks, otrā – kāds laikmetīgais mākslinieks vai autoru grupa. Katrs pāris tapa, lai veidotu vizuālas, saturiskas vai konceptuālas sasaistes, tās iezīmējot kopīgā moto. Princips ļāva dažādi traktēt saskares punktus un uzskatāmi demonstrēt XX un XXI gadsimta jeb modernisma ietekmē radītos un laikmetīgās mākslas darbus, to atšķirības vai, tieši otrādi, iespējamās paralēles.
Izmantojot izvēlēto modeli, divu gadu laikā tika īstenoti septiņi izstāžu pāri. 2013. gada vasarā Dueta formāts tika paplašināts – muzeja telpās norisinājās pilsētai veltīta ekspozīcija Vizualizējot Tukumu, bet to papildinošās mākslas aktivitātes izvērsās pilsētvidē ar vienojošu nosaukumu Tukuma piezīmes. Lokālajam skatītājam tuvā un pazīstamā muzeja kolekcija šādā veidā tika aktualizēta, reizē sniedzot ieskatu jaunākajās mākslas parādībās, kas padarīja muzeju saistošu līdz tam nesasniegtām skatītāju grupām.
Dueta formula
Ja būtu jādefinē Duetā izmantotā formula jeb spēles stratēģija, to varētu reducēt četrās galvenajās vadlīnijās: veiksmīga situācijas izmantošana, aktīva kolekcijas interpretācija, skatītāja identificēšana un stratēģiska darbība. Pāršķirstot muzeoloģijas metodoloģijas grāmatas, kļūst skaidrs, ka tas nav nekas jauns. Tomēr Tukuma Mākslas muzeja gadījums parādīja, kā teorijas var pārliecinoši adaptēt dzīvē.
Izstāžu sērija tika plānota, pielāgojoties iespējām. Tukuma Mākslas muzejs veiksmīgā situācijā varētu izveidot mazu, tomēr gana reprezentatīvu pastāvīgo ekspozīciju, kas atspoguļotu XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma Latvijas mākslas attīstību. Diemžēl telpu šaurība ļauj strādāt tikai ar nelielu mainīgo izstāžu telpu. Tāpēc būtisks Duetu tapšanas priekšnosacījums bija nepieciešamība kompensēt pastāvīgās ekspozīcijas trūkumu un atrast veidu, kā arvien no jauna aktualizēt krājumā noslēptās mākslas vērtības. Katras izstādes pusi veltot kolekcijas vai reģionāla mākslinieka darbiem veselas sērijas garumā, problēmai bija atrasts risinājums.
Telpu trūkumu šajā gadījumā varēja uztvert arī kā veiksmi. Vairākkārt nācies redzēt muzeju pastāvīgās ekspozīcijas, kuras tikušas izveidotas pirms vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem un, spītējot laika gaitai, palikušas nemainīgas. Ja telpu šaurība neļauj izvērsties, dinamiska mazformāta izstāžu un to papildinošu notikumu virkne, kas aicina muzejā atgriezties vēl un vēl, var būt metaforisks veids, kā telpas paplašināt. Tas ir papildu dzinulis akcentēt kuratora kā krājuma interpretatora nozīmi.
Veidojot izstādes, interpretācija ir svarīgāka par atstāstījumu. Muzeju kuratori nereti grēko, radot ekspozīcijas par tēmu kā visu iespējamo darbu apkopojumu un telpu trūkumu risinot ar starpsienu labirintiem. Nereti kuratora čaklās bitītes sindromu papildina specifisks priekšstats, ka darbi runā paši. Atliek tikai tos izkārtot tradicionāli hronoloģiski vai sakārtot pa žanriem! Vienīgais palīgs izstādes pieredzēšanā ir ievadteksts par tās tēmu vai personālizstāžu un retrospekciju gadījumos – mākslinieka biogrāfijas pārstāsts… Vēl muzejnieku vidū kā nerakstīts likums vērojama vēlme izstādē iekļaut kādu jaunatklājumu, turpretim darbi, kuri jau ir tikuši izstādīti un vismaz profesionāļu vidē puslīdz zināmi, šķiet mazāk svarīgi, jo ir jau redzēti. Rezultātā izstāde pārvēršas par skatītāja zināšanu, spēka un pacietības pārbaudi, kurā kuratora loma ir būt mākslas vēstures atstāstītājam, nevis jaunu interpretāciju ieviesējam.
Dueta formātā viena no izstādes daļām vienmēr ietvēra labi zināmus kolekcijas vai reģionālo autoru darbus, bet otra, laikmetīgā, nodrošināja to ievietošanu jaunā kontekstā. Pirmajā Duetā ar moto Spēles prieks Herberta Ernesta Siliņa košajai, foviski ekspresīvajai un modernisma idejās balstītajai glezniecībai blakus tika eksponēta Poētiskā robotisma (Laura Prikule, Eva Vēvere) interaktīvā instalācija Laika plānotājs. Uz galda novietoti un skatītāju kārtošanai paredzēti 365 dažādu krāsu klucīši kā simboliskas gada dienas. Skatītājam, kurš nebija ieradis sastapties ar laikmetīgo mākslu, abu izstāžu vienojošā krāsainība bija pateicīgs tilts Laika plānotāja uztverei. Pēc līdzīga principa tika būvētas arī pārējās sērijas izstādes.
Saprast skatītāju
Dzīvojot informācijas laikmetā, gribas domāt, ka skatītājs no muzeja apmeklējuma vairs negaida autoritatīvu stāstu par to, kā ir bijis. Vikipēdija apmierina aktuālās zināšanu alkas jebkurā laikā un vietā, savukārt digitalizētie muzeju, arī mākslas muzeju, krājumi sniedz ne tikai vizuāli, bet nereti arī tekstuāli plašu informāciju. Pat ja muzeju trumpis joprojām ir un, visticamāk, arī turpmāk būs iespēja nodrošināt saikni ar oriģinālu, milzīgās informācijas gūzmas priekšā ar to vien ir par maz. Svarīgi kļūst ne tikai piedāvāt skatītājam jau iepriekš sagatavotu, virzītu un pārdomātu izstādes vēstījumu, labi apzinoties viņa fragmentētās zināšanas, bet arī ņemt vērā paradumus un vēlmes.
Mazpilsētā muzeju apmeklētāju loks, kā zināms, ir šaurs – Tukuma Mākslas muzejs nebija izņēmums. Izņemot par tradīciju kļuvušo dalību Muzeju nakts pasākumos, jaunus skatītājus ievilināt izstāžu zālē bija grūti. Veiksmīgi sakrītot vēlmei organizēt mākslas un kultūras festivālu ar vietējās pašvaldības izpratni, Duets 2013. gada augustā ieguva paplašinājumu pilsētvidē ar vienojošu nosaukumu Tukuma piezīmes. Seši mākslinieki veidoja instalācijas, objektus un akcijas par dzīvi mazpilsētā, muzeja skatītājus sastopot tur, kur viņi vasarās ir, – ielās. Šis bija vērienīgākais no visiem sērijas projektiem un ar savu pieejamību radīja lielāko rezonansi vietējās kopienas dzīvē. Pat ja daļa objektu neilgi pēc to atklāšanas pazuda vai tika noņemti, tika pārprasti un pat izpelnījās kritiskas piezīmes, laikmetīgās mākslas klātbūtne publiskajā telpā iezīmēja aktīvu muzeja vietu pilsētas dzīvē un pašu Tukumu – Latvijas laikmetīgās mākslas kartē.
Tūlīt un pēc gadiem
Tālejošu mērķu labā ir vērts pārorientēties no rezultāta uz procesu. Kad skatītājs muzeju ir pamanījis un līdz tam atnācis, izšķiroša kļūst spēja noturēt viņa uzmanību ilgstošā laika periodā. Lai radītu priekšnoteikumus atkārtotam apmeklējumam, nepietiek ar vienu lielu un pamanāmu notikumu, kuram nav tālākas pēctecības. Nozīmīga ir stratēģiska izstāžu plānošana, tās papildinot ar saistītiem un paplašinošiem pasākumiem. 2012. gada pavasarī, kad sāku strādāt ar izstāžu sēriju Duets, vairākkārt sastapos ar neizpratni. Kāpēc izstāde sastāv no divām daļām, no kurām viena ir tradicionāla glezniecība, bet otra – laikmetīga instalācija? Vai sekos arī citas izstādes? Tagad, kad Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir noticis izstāžu cikls Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture (2014–2015) un fonda Mākslai vajag telpu Vasaras māja pēc izstāžu cikla Džemma (2015) gatavojas jaunai sezonai, formāts šķiet gana aprobēts, pat ierasts. Muzeji kā lieli institucionāli vaļi reti ir pirmie, kas atklāj jaunas parādības vai kultūrformas. Biežāk tie noskata mazo, mobilo, lielākoties nevalstiskajā sektorā strādājošo veiksmes stāstus un aprobē jau zināmas, pārbaudītas vērtības.
No Duetiem pāri ir palicis dokumentējošs katalogs, no Tukuma piezīmēm – atsevišķi darbi. Piemēram, Ievas Saulītes tekstila objekts Tukuma palete, kas veidots no pilsētas iedzīvotāju ziedotajiem audumu gabaliņiem. Darbs atspoguļo krāsu sleju tonālā pārejā, kas pretēji gaidītajam melnā un pelēkā pārsvaram atklāja mazpilsētas iemītnieku pārsteidzošo krāsainību. Ievietots reklāmas laukumu stendā blakus lielveikalam pilsētas centrā, objekts veiksmīgi iekļāvies vidē un ir skatāms joprojām. Saglabāts ir arī Magones Boleiko (Šarkovskas) objekts tāfele Kas. Kur. Kad un pāris Annas Salmanes uzrakstu no sērijas Nezināmu iemeslu dēļ, kas pilsētā ir atrodami joprojām. Projekts apliecinājis, ka inovatīvi risinājumi var tikt atrasti nomalē un radīt atskaņas centrā. Ja vien izdodas mainīt domāšanas leņķi.