Medicīnas vēstures muzejs veidojies XX gs. 50. gados – Staļina laikos. Tas ir "kara laika bērns", kuram pie šūpuļa raudzībās ir stāvējuši okupācijas spēku augstākā ešelona ārsti ģenerāļi. Viņus ar muzeja dibinātāju profesoru Paulu Stradiņu vienoja kopīga alma mater – Kara medicīnas akadēmija Sanktpēterburgā. Dibināšanas apstākļiem raksturīgās iezīmes – sistēmiska vardarbība, kultūras paradigmu nomaiņa, nabadzība un sociālā nedrošība – ir atstājušas ietekmi uz muzeja institucionālo DNS. "Padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam – piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai. Mēģinot apjaust potenciālu, krājumu bagātības, dibināšanas apstākļus, tapusi jaunā izstāde," skaidro viens no izstādes kuratoriem muzeja direktors Kaspars Vanags.
Izstāde tapusi muzeja pārdefinēšanas ietvaros. Trīs gadus tika pētīta muzeja vēsture, revidējot krājumus bēniņos un pagrabā. Rekviēma noskaņās ieturēto vēstījumu par pēcnāves dzīvi izstādē veido sadzīves priekšmeti, kas muzejā nonākuši tāpēc, ka piederējuši tam vai citam iepriekšējo paaudžu skatījumā nozīmīgam aizgājējam.
Otrs aspekts – Ukrainas kara konteksts. Kasparam Vanagam ir savs viedoklis par to, ka vieglu roku tiek iznīcināti pieminekļi, pārvietotas kapavietas. "Vienus pieminekļus nošķūrē, citus liek vietā. Tāpēc runājam arī par piemiņas tradīcijām. Vai tās maz ir vajadzīgas? Jubilejas, piemiņas dienas, ielu pārdēvēšana..." uzskaita kurators.
Izstādes kontekstu papildina Toma Harjo un Zanes Zajančkauskas veidotā filma Zinātniskās padomes sēde par muzeja tapšanas vēsturi. "Sēžu protokoli glabājās bēniņos. Pamatojoties uz tiem, tapa viena zinātniskā sēde, kurā ir gan stāsts par to, ka nevarēja dabūt linoleju, gan ideoloģiskās cīņas – ko likt un ko nelikt ekspozīcijā," stāsta K. Vanags.
Izstāde būs saistoša arī profesionāļiem, kuri strādā atmiņas institūcijās – muzejos, arhīvos, bibliotēkās. "Nesen lasīju, kā bibliotēkās ar smagu roku tiek norakstītas grāmatas – kuras atstāt, kuras ne," saka K. Vanags. "Rekonstruējot posttraumatiskā stresa sindroma dzēstās pagātnes atmiņas, muzeja izstāde runā ne jau tikai par sevi, bet par sabiedrības atveseļošanos kopumā, aicinot pēcnāves dzīvi aizstāt ar atdzimšanu. Vai gribam nodarboties ar vēsturisko atmiņu vai piemiņu? Piemiņa ir akts, kad noliek puķes, iet lāpu gājienos, bet tā nenodrošina atmiņas pārmantojamību. Par to tad arī ir stāsts."