klases skolniece, pauž domu, kas ir dzirdēta un lasīta daudz un dažādās variācijās, bet kuru šķiet mazliet dīvaini dzirdēt no aktīva, mūsdienīga jaunieša mutes: "Mēs bieži sakām, ka kopjam un mīlam savu valodu, tad kāpēc, var teikt, katrs šīs valsts iedzīvotājs sarunvalodā izmanto barbarismus, svešvārdus, slengu?!" Nepievērsīsim uzmanību šī teikuma neveiklajai sintaksei, bet padomāsim par saturu. Vai tiešām jaunietim būtu jāizsaka sašutums par to, ka valodā ir slengs un no citām valodām aizgūti vārdi, un jāuzskata, ka tie, kas tos lieto, nemīl valodu? Ja pusaudzis vai jaunietis pauž tādus nu ļoti "pareizus" uzskatus, tad rodas aizdomas, ka ar viņa muti patiesībā runā viņa skolotāji, vecāki vai citi pieaugušie… Tieši tā arī ir galvenā problēma, par ko vēlos runāt. Joprojām Latvijā valda uzskats, ka barbarismi un citi aizguvumi, žargons, jauniešu slengs u.c. – vārdu sakot, sarunvalodas leksiskās bagātības, kam ir dažāda izcelsme un kas piemērotas visdažādākajiem stiliem un dzīves situācijām – esot kaut kāda īpaša "necieņa" pret dzimto valodu… Kā apliecinājuši mani pētījumi gadu garumā (daļa no to rezultātiem publicēta grāmatā Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza?), šādu uzskatu pauž visdažādākie cilvēki (visbiežāk, protams, valodniecības nespeciālisti, nevis valodnieki – pretēji izplatītajam stereotipam…) – gan dažādās publikācijās, gan lasītāju vēstulēs presei, gan interneta komentāros, gan citur. Un acīmredzot šis uzskats joprojām tiek mācīts arī skolās.Šoreiz nekavēšos pie šīs pūristiskās nostājas vēsturiskajiem, politiskajiem, psiholoģiskajiem u.c. cēloņiem, bet gan vairāk pie sekām. Kādas sekas var būt tam, ja mēs kā normāli, dzīvi, domājoši un emocionāli cilvēki lietojam visus valodas piedāvātos krāšņumus un bagātības atkarībā no dzīves situācijas, bet tai pašā laikā apkārt dzirdam, lasām vai paši atkārtojam ideoloģiju, ka, lūk, kaut kāda daļa no šīm bagātībām patiesībā ir "slikta"?... Ja mēs papildus neitrālajai literārās valodas leksikai spējam (atbilstošās situācijās, protams!) savā runā izmantot gan no vecmāmiņas dzirdētos "barbarismus" ķēķis un bode, gan mūsdienu sarunvalodas vārdus tusiņš un okei, gan vajadzības gadījumā arī sulīgākus izteicienus – un tai pašā laikā kāds (vai nu pamācītājs no ārpuses, vai varbūt pat kāda "iekšējā cenzora balss") cenšas mums iestāstīt, ka tādējādi mēs "necienām latviešu valodu", ka "neesam patriotiski" utt.?… Sekas var būt visai skumjas. Vai nu mazvērtības komplekss par savu "nepietiekamo patriotismu", vai agresīva vēlme uzspiest sev un citiem "pareizo, tīro valodu", vai arī – protests un pilnīga novēršanās no jebkāda patriotisma un visa, kas to atgādina. Tam apliecinājums rodams arī tajā pašā Aijas Dumcevas rakstā. Viņa stāsta par pētījumu, kurš veikts (kā noprotams, ar viņas līdzdalību) jauniešu vidū, lai noskaidrotu, kādas vērtības viņiem šķiet svarīgākās. Un, kā norāda Aija, "patriotisms tika ierindots priekšpēdējā vietā". Protams, šim skumjajam faktam ir dažādi iemesli. Bet vai viens no tiem gadījumā nevarētu būt arī šī attieksme pret valodu, kas jauniešiem acīmredzot tiek mācīta?... Te nav runa par to, ka nebūtu bērniem un jauniešiem jāmāca par to, kāda leksika un stils ir piemērots katrai situācijai – protams, šādas lietas ir jāmāca atšķirt. Bet vai tas, kas ir dabiska un normāla sastāvdaļa ikvienā pasaules valodā, ikvienā zemē un laikmetā – aizguvumi no citām valodām, jauniešu slengs u.c. – jāpasludina par valodas nemīlēšanu un patriotisma trūkumu? Protams, zināmos vēsturiskos un sociopolitiskos apstākļos (tādi bija arī padomju okupācijas laiki) pūrisms resp. pastiprinātas rūpes par valodas „tīrību” var kalpot kā simbolisks protests pret svešās varas klātbūtni un kā labs nacionālās pašapziņas uzturētājs. Taču laiki ir mainījušies, Latvija ir neatkarīga valsts, ko nevar izolēt nedz no jaunajām tehnoloģijām, nedz no globalizācijas procesiem, un tās iedzīvotāji ir brīvi pilsoņi. Tāpēc, ja mūsdienu latviešu jaunietim uzmācīgi atkārtos, ka viņš, savā ikdienā lietodams, piemēram, angliskas izcelsmes vārdus, ir "nepatriotisks" un "nemīl latviešu valodu", tad paredzamie scenāriji ir vairāki. Iespējams, viņš var kļūt par tādu mazu censoni un "pareizo frāžu" veidotāju (maz ticams gan, ka viņš patiešām sāks dzīvot sterilā, sirreālā pasaulē un atteiksies no visiem citvalodu aizguvumiem un slenga…). Bet vēl drīzāk ir iespējams, ka šādam jaunietim kļūs pretīga jebkāda ideja par patriotismu, un (ņemot vērā arī ekonomiskos apsvērumus) visticamāk viņš ar lielāko prieku centīsies savu dzimteni pamest un meklēt laimi citur, kā to daudzi arī dara.
Vai šādu rezultātu mēs vēlamies?...