.. Arī šorīt ziņu centrā kārtējie Brigmaņa apsvērumi par nākamā premjera kandidātiem. Jā, tradicionāli šīs ziņas var likties svarīgas, bet patiesībā tās neko daudz nenozīmē. Nepazīstu nevienu cilvēku, kas mostas ar domu, cik labi, ka valdība ir vietā, ka ministrs aizgāja uz darbu vai iznāca no valdības sēdes... Liela daļa no sāgas ap valdību nav īstās ziņas, jo patiesi svarīgie notikumi mūs gaida kaut kur citur, bet pazīstamās valdības sejas vien lieki aizņem mediju telpu, aizēnojot to realitāti, kas ir daudz svarīgāka. Vai tikai maniakālā apsēstība ar valdības apdainošanu nav daļa no nacionālās kaites, ka mēs paši neko nedarām, jo esam aizņemti gaidot, kad kāds (šajā gadījumā – valdība) kaut ko mūsu labā darīs? Šīs glorificēšanas rezultāts taču labi redzams, tad kādēļ to stūrgalvīgi turpināt? Ja izmantojam šo laiku, lai kaut ko izmainītu radikāli, tad būtu īstais brīdis atteikties no oficiālo avotu dievināšanas, no nepārtrauktas mediju pieejas nodrošināšanas dažādu amatvīru frāzēm, no pārmērīga svarīguma piešķiršanas katram valdības solim. Nē, ne jau padarītajam jāuzgriež mugura, bet paziņotajam, jo daudzkārt darbība ir tikai verbāla. Piemēram, bija ziņa, ka likvidēta trīs brāļu aģentūra, vēlāk izrādījās, ka tās vadītājs turpina saņemt algu. Tālākais skaidrojums izpalika. Piemēram, vakar internetā pavīdēja ziņa ar virsrakstu, ka Slakteris paziņojis – Latvijā jāatjauno ekonomika vai kaut kas tādā garā. Cik gaišs cilvēks, reizēm saka mans darba kabineta kolēģis par šādām ziņām no sērijas “politiķis x uzstāja, ka saulei jāturpina uzaust austrumos”. Lai gan īstā ziņa būtu, ka pēdējo nedēļu laikā finanšu ministrs neko būtisku nav paziņojis. Tā prognožu čabēšana, kurš ar kuru saies kopā, kurš uzmetīs, kurš pateica un kā viņam atbildēja, vairs pat nespēj noslēpt, ka problēmas samilzt, ka plāna kā nav, tā nav... Vien regulāri tiek izkarināts pabiezs pseidonotikumu un frāžu aizkars, aiz kura drudžainās plivināšanas amatvīri cenšas noslēpt rīcības neesamību. Teiksim, Segliņš pukojās, ka “Valsts kanceleja ministrus pataisa par idotiem”, jo dīvainā kārtā liek samazināt algas par 15%. Tā vispār nav ziņa, ja zināms, ka daudziem algas samazinātas daudz dramatiskāk, bet citi vispār iztiek bez algām. Daudz svarīgāk būtu zināt, kas notiek ar policistu darba samaksu, ja jau Segliņam gribas ko teikt. Daudz svarīgāk būtu paskatīties, kā tad sanācis, ka slavenajam Šlesera šofera dēlam, iesācējam jaunajā amatā, ir divas reizes lielāka alga nekā premjeram. Protams, ir atjaunotais 100.pants vai “900 sekundes” ar asiem jautājumiem valdības vīriem un sievām, bet vienalga varas cilvēku medijos ir pārāk daudz. Ja visas valdības ziņas izlaistu caur parastāko sietu pajautājot, vai viņu teiktais ko ietekmē, tad lielākā daļa paliktu vien aģentūru lentēs, bet ministriem būtu pavisam mazas izredzes kļūt par mediju zvaigznēm. Cik jocīgi, ja mēs zinām, ko un kādā secībā izteica kāds valdības pārstāvis, bet arvien mazāk saprotam, kas patiesībā notiek. Ierosinu medijiem kādu laiku ignorēt valdības un politisko runas personu sacīto, tā vietā ik pa laikam pārbaudīt izdarīto vai neizdarīto?
Valdības rotaļu nepanesamā hronika
Pēc pagājušo nedēļu aizraušanās ar sekošanu katram valdības solim, partiju manierīgajai “iekšā – ārā” spēlei, pašatlaišanās tieksmēm un visādām kombinācijām pat vairākas reizes dienā, likās, ka nu jau pietiek. Nekā – gan brīvdienās, gan pirmdien dažādās ziņās atsākās versijas un prognozes, kurp un kādā kombinācijā dosies valdība.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.