Un, lūk, reižu reizēm starp šiem jaunajiem cilvēkiem atrodas kāds, kas uzjautā mani — ko es pati atbildētu un teiktu? Te dažas no manām atbildēm. Kas mani satrauc? Rakstīšu/izteikšos paspilgtināti — ik reizi, kad dzirdu, kā sievietes, par savu profesiju runājot, lieto vīriešu dzimtes formu, tā kā satrūkstos, Es kā mediķis/es kā psihologs/es kā jurists/es kā pedagogs u.c. — tā bieži vien sabiedrībā cienījamas, vērtas sievietes TV, radio pārraidēs saka par sevi. Pie tam raksturīgi, ka tieši šāda konstrukcijā — ar "kā" (kā zināms, pārsvarā šo saikli izmanto salīdzinājuma konstrukcijās). Raksturīgi, ka ne visi profesiju nosaukumi tiek vīriskoti (vai zinātniskāk — maskulinizēti). Ir zināms, ka vīriešu dzimtes formu izmanto vispārinātā nozīmē runājot un rakstot par profesiju nosaukumiem. Bet kāpēc tad, kad sieviete runā pati par sevi? Kur meklēt pēc atbildes un skaidrojuma? Varbūt lūkot pie Simonas de Bovuāras atzinuma, ka par sievieti nepiedzimstot — par sievieti kļūstot? Es nevaru nepieminēt, ka pie vainas šādam manam domu gājienam ir divas profesores — Ausma Cimdiņa un Maija Kūle, kuras bija sarūpējušas atzīstamu starptautisku konferenci Sieviete un gadsimts, veltītu, protams, Simonas de Bovuāras simtgadei. Bet atgriežoties pie mana satraukuma. Var jau būt, ka tam nav pamata. Tās tik tādas pārteikšanās vien ir. Ja arī tā, normatīvie ieteikumi, vienprātīgā vienošanās par šo koptas valodas pazīmi taču nav atmetama. Pārdomas raisa vietniekvārdu "viņš", "viņa" un "tas", "tā" variēšanās, runājot par priekšmetiskām parādībām: viņa — sistēma, viņa — grāmata, viņas — investīcijas, viņš — kuģis, viņš — plāns, viņš(i) — risks(i) u.c. Kāpēc tā? Tie, kas nāk, piemēram, no Sēlijas, kur tā runā, to dara motivēti. Bet ja šīs ģeoetniskās motivācijas/saistības nav? Kas tad? Vai tikai vienkārša paviršība, normatīva ieteikuma ignorēšana? Bet varbūt pēc atbildes un izpratnes par šo vietniekvārdu variēšanos jāmeklē ārpusvalodiskajās parādībās? Varbūt mūsos ierunājusies kāda nepieciešamība izteikt savu klātbūtni priekšmetiskajā vidē, nenozaudēt sevi lietu pasaulē? Varbūt tas ir kāds antropomorfais gēns, kas piesakās cilvēkam palīgos uzturēt saiti ar lietu pasauli? Pārdomas raisa redzamais/dzirdamais notikums ar vārdu savienojumu variantiem — Andrejs nav mājās/Andreja nav mājās. TV programmā nu pāriets uz variantu ar personvārda ģenitīva formu. TV klipiņā redzams ar nominatīvu. Mana pārliecība — variants nav par postu valodai, bet gan par svētību mums pašiem. Ilgtspējīgu normatīvo ieteikumu pamatā ir ne tikai vienprātīga vienošanās, bet arī balstīšanās uz valodā iebūvētajām loģiskajām attieksmēm starp vārdiem. Par to, kas raisa mieru. Tas ir notikums, kas klaji rāda nevērību pret koptu literāru valodu. Notikums ap komatu dzejas rindā "Dievs, tava zeme deg…" Komats pazuda/tika pazaudēts monētas Svešās varas kalšanas laikā (Vakara Ziņas, 18.IV) Kur te miers? Mieru vieš profesora A.Vijupa ieskats, ka pieļautais misēklis ar komatu ir gan nevērība pret valsts valodu, gan latviešu valodas gramatikas nezināšana. Kāpēc tieši profesora A.Vijupa teiktais vieš mieru? Viņš nav valodnieks, bet vienkārši ir viens no tiem, kam rūp valodā notiekošais.
Vārti uz vārdiem
Tieku uzrunāta — ja reiz esi pie tiem vārtiem uz valodu, tad taču uzraksti par to, kas valodā notiek. Un kad uzreiz neseko sajūsmīgs "jā", jādzird piebilde — nu jā, tu jau tikai par tiem vārdu kruzuļiem. Bet vai tad vārdu kruzuļi nav tā vērti, lai pie tiem pakavētos? Esmu pasākusi šad un tad jauniem ļaudīm pajautāt, kas viņus satrauc, kas raisa pārdomas, kas vieš mieru, kad domas kavējas pie valodas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.