Īsa sinopse ievadam:
Keita Flinna vienmēr bijusi gaišu galvu, audzināta uzskatīt sevi par ko īpašu. Tagad četrdesmit trīs gadu vecumā viņa atteikusies no akadēmiskas karjeras Londonā, lai atgrieztos Velsā, vecāku mājā Firencē un aprūpētu māti. Kad Keita satiek sendienu draugu Deividu Robertsu, šis cilvēks sāk apdzīvot viņas domas. Deivids ir precējies, racionāls, uzticams: no tiem, kas kavētos uzsākt sakaru.
Tomēr Deivida laulība nav tik drošticama, kā izskatās. Viņa sieva Sūzija izvairās no viņa, un Deivids meklē mierinājumu Firencē, kur ar Keitu var runāt par mūziku.
Arī Deivida septiņpadsmitgadīgais dēls Džeimijs izjūt Firences, tās grāmatu un vēstures, magnētisko spēku. Džeimijs ir Keitai tuvāks nekā viņa tēvs. Kādu vakaru viņš, iedzēris un izmisis, ierodas Firencē.
Sūzija tais nedēļās nāca un gāja: viņa neko ārpus praktiskām lietām neapsprieda, un tās viņu arī īpaši neinteresēja. Ja gulēja mājās, tad apakšstāvā. Dažreiz Deivids nodomāja, ka viņa izskatās apdullinājusies: bez elpas, haotiska, nervoza, uz bērniem lūkojās, it kā nespētu tos ieraudzīt; viņš nespēja noteikt, vai tās bija psiholoģiskas sekas, vai arī Sūzijas jaunie draugi viņu apgādāja ar brīnumsēnēm vai kaktusiem, vai ripām. Skolā viņa pa lielākai daļai šķita tiekam galā; viņš pieņēma, ka vēlāk ar Džūliju abas stundām ilgi sarunājās, jo, viņu satikdams, juta to piesmēlušos ar līdzjūtīgu viņa dzīves pārzināšanu, no kuras nožogojās. Tagad ar Sūziju notiekošais viņu skāra tikai attāli; bija sācis likties neticami, ka viņi visus tos gadus nodzīvojuši cieši līdzās. Deivids viņu vēsi iztiesāja. Viņu izkārtojumam, dzīvei atsevišķi vienā mājā vajadzēja šķist dīvainai; viņi smagnēji pielāgojās un aprada ar to.
Kādu vakaru, atstājot Džeimiju par bērnaukli, viņi kopā aizbrauca paieties pa tuvējo parku, kas bija atvērts publikai; Deivids bija teicis, ka viņiem ir, ko pārrunāt. Vecā māja bija jau pirms gadiem nodegusi, no tās nebija palicis nekas vairāk kā čaula ar akliem logiem, bet rododendri plauka ik pavasari, zāļainajā dīķī viesās vardes un zivis. Deivids un Sūzija apsēdās blakus zālē gara, laidena lauka galā, kur nedēļas nogalēs ģimenes zaļumoja, spēlēja kriketu un vadīja pūķus; nedēļai pusē esot, tas piederēja viņiem vieniem pašiem. Deivids paturēja acīs pulksteni, bīstoties, ka viņi nogulēs vārtu slēgšanu. Pat tādu, bažīgu, viņu kūdīja niknums, kas šķita kāpjam ne no kurienes, plašuma uzdvests. Viņš sāka aurot uz Sūziju, ka visā notikušajā viņu visvairāk saniknojis tas, ka viņa izdara stulba cilvēka kļūdu, iedomādamās, ka šī neldzīgā seksa fantāzija, vai kas nu viņai tas bija, ir kas īsts. Viņš neko neteiktu, ja viņa būtu iemīlējusies vai pārdzīvotu kādu lūzumu: bet tikai, ja viņa par to runātu ar viņu kā pieaudzis cilvēks. Kā inteliģents cilvēks. Tas izskanēja tik skaidri formulēts, ka Deivids atskārta - mājās būs vēl un vēl izslīpējis to sevī. Viss viņa ķermenis drebēja kvēlumā, vārdiem veļoties. Sūzija atlaidās zālē.
- Tu mani neieredzi, - viņa teica. - Tu tiešām mani neieredzi. Dziļi iekšā. Kā tu vari man teikt to visu? Tu "neko neteiktu". Vai tas ir tas, ko tu domā? Te nu tu esi nejēga. Tu neko nesaproti. Tu man neļauj elpot.
- Tu esi tā, kas visu šo jūkli sacēla, ar savu izrādīšanos pataisīdama sevi par muļķi. Kā tu uzdrošinies te vainot mani?
Viņa apvēlās otrādi, tā, ka seja bija ieslēpta zemē un balss - slāpēta.
- Tu nezini, kā tas ir, - viņa teica. - Tu nezini, ko es jūtu.
Viņa biju uzvilkusi plānus, apdrukāta katūna svārkus: viņš tiem cauri varēja redzēt viņas apaļo dibenu un sīkās bikšeles. Nezinādams, ka to izdarīs, viņš tai parāva augšā svārkus un ar visu rokas jaudu smagi iešāva pa stilbiem; viņa apjukusi uztrausās ceļos un ar dūrēm zvetēja viņam pa pleciem un krūtīm. Pāris dīvainas minūtes viņi nikni plēsās: vienubrīd viņa ieķēra ar pirkstiem tā matos, cik stingri vien spēja, un smagi parāva; Deivids viņai iesita vēlreiz, šoreiz pa seju, viņa ievilka ar nagiem tā kaklā. Lauka apakšā no kokiem iznira kāds ar suni pavadā un paskatījās uz viņiem augšā, tad attālinājās; viņam varēja likties, ka tie mīlējas, bet patiesībā abu cīņas instinkts šinīs minūtēs šķita tīrs un neseksuāls. Tikko Deivids aptvēra, ka Sūzija raud, viņš samulsis aprima. Viņi tika kājās un kaunā notrauca drēbes; viņas somiņā atradās kabatlakati abu asarām. Atpakaļceļā uz mašīnu Sūzija apņēma sevi rokām, cieši savelkot plecus; reizi vai pāris reizes viņš skāra tās elkoni, lai pavirzītu īstajā ceļā. Pēc tam viņi nekad par to nerunāja, viņam bija grūti noticēt, ka šī epizode patiešām norisusi. Tā neizskatījās ko grozām veidā, kādā abi kopdzīvoja.
Deivids noteikti pūlējās atjaunot bērnu dienas ritmu: ēdienreizes, Hannas klavierstundas, Džoela keramikas nodarbības sestdienu rītos, gulētiešanu, vannošanos, zobu tīrīšanu. Džoelam nepatika jaunā otrās klases audzinātāja. Hanna dumpojās, izdzina karstas asaras, svītroja un no jauna iegrāmatoja ailes ar labāko draudzeņu vārdiem, kurām bija iekārtots īsts piezīmju blociņš; tad izslēgtās draudzenes apvienoja spēkus pret viņu, milza ļaunprātības, un viņa kalta, pašas uzsāktā pievārēta. Deividam bērnu savākšanas laikā no spēļlaukuma pat nācās apspriest pamieru ar citu meiteņu mammām. Viņš pieņēma par pašsaprotamu, ka visas šīs grūtības bija reizē patiesas un - simptomi tam, kā viņi pārdzīvo situāciju mājās. Tālab ka Sūzija tā bija lūgusi, viņš tiem neko par šķiršanos neminēja: pateica, ka mamma pārgurst, ka viņai ir nepatikšanas darbā. Džeimijs bija nenovērtējams; Deivids vainīgi pārcēla uz vēlāku laiku bažas par viņu. Viņa astoņpadsmitā dzimšanas diena pienāca un pagāja, nevienam neieminoties par kādu svinēšanu, kaut Sūzijai bija viņam apsveikums un viņi uzdāvināja naudu: vecāmāte atnāca ciemā ar grāmatām. Džeimijs pat bija sācis daždien gatavot bērniem pusdienas, kad bija atvedis tos no skolas, nokopt traukus, ielādēt viņu drēbes veļasmašīnā.
Uz vienu nedēļas nogali Sūzija aizveda bērnus uz kotedžu Guvras pussalā; brauca arī Īvija ar savu Karu (Deivids nejautāja, kas vēl). Kad viņi bija prom, viņš ar rīta sauli ielīda mašīnā, lai no aizmugures sēdekļa savāktu dažus papīrus, un tad sajuta, ka nespēj atgriezties savā tukšajā mājā (Džeimijs bez dzīvības pazīmēm jumtistabā, pārradies Dievs zina, cikos, neskaitījās). Viņš izbrauca, devās cauri Vaija ielejai, apstājās Rosā, ielēja bākā benzīnu, izstaigāja pilsētiņu, to neredzēdams. Vēlāk pats nezinātu, ka kaut kur ir pircis kafiju, ja vien nesajustu tās garšu rīklē, brūnu un rūgtu, vismaz kaut ko, kam pievērsties. Beidzot, it kā jau no sākuma turp būtu gribējis doties, agrā pēcpusdienā pagrieza atpakaļ uz Kārdifu - un Keitas Flinnas māju. Stāvēdams, gaidot pie durvīm, saklausīja mūziku; baidījās, ka viņa varētu neielaist, ja mēģināja ar savu kvartetu. Beidzot skanēja tukšo halli šķērsojoši soļi, un Billija lēni pienāca, lai noraudzītos viņā caur ērmoti izmežģījošiem daudzkrāsu stikliem.
- O, tas esat jūs, - viņa teica ar savu plaši pretimnākošo smaidu, vērdama durvis; viņš prātoja, ko tā savā prātā bija pazinusi. Viņa šķita kā herbārija zieds, izbalējis un ēterisks, ar violetu toni ziloņkaula krāsas vaigos, bet roka, kas ieķērās viņējā atceļam, novilka smagi, nadzīgi, īsta vecas dāmas roka. Deivids nosprieda, ka viņa neizskatās tik labi kā ziemā, kad pirmoreiz bija viņu redzējis.
Viesistabā karsti kūrās gāzes kamīna uguns, aizrasodama rēno laiku aiz loga, aizkari bija pusē aizvilkti priekšā slīpajai saules gaismai. Keita, stāvēdama ar gaišmatainu sievieti, ko viņš nepazina, gatavībā spēlēt, pamāja viņam ar lociņu, lai apsēžas nostāk uz dīvāna pretējā pusē.
- No trīsdesmit otrās? - Viņa ietvēra pārējos skatienā, altiste atšķīra atpakaļ savas notis, Billija atgriezās uz klavieru soliņa; tad Keita asi pielieca galvu, uztaktēdama viņiem. Viņi spēlēja Haidna Čigānu rondo trio. Keitai kājās bija neiedomājamas kurpes, neiespējami augstas, sārtas ar melna zamša ziediem: tās viņu, brāzmainu tumši rožsarkanajā kleitā, kas bija tā piegriezta, ka cieši apkļaujot krūtis, šauro vidukli un gurnus, izrāvās un pletās ap ceļgaliem, vērta teju vai garu. Deivids pievēra acis, lai klausītos, atzīmēja viņu spēli kā tīkami pieņemamu, dzirdēja tos klūpam un reizi vai divas atsākam vēlreiz (parasti dēļ Billijas aukstajiem pirkstiem), saprata, ka viņi nojuka izskaņā, dabūja apstāties un pabeigt pustik ātri. Ar visu viņu neveiklību, pat neizprotamā veidā tai pateicoties, viņš šķita ietiecamies dziļāk un dziļāk nenotverama valdzinājuma patiesībā.
Tad Keita bija izslējusies pār viņu; viņš sēdēdams redzēja viņas melnās tējas paplātes apakšpusi.
- Mūziku esmu nosapņojis, - viņš atvainojās, un tā bija patiesība: sapni bija izgaismojuši astoņpadsmitā gadsimta stikls, rokoko zelts un akmens nimfu apveidi dārzu dziļumos.
- Sapņotā ir pati labākā, - noteica altiste (Anna, viņš bija dzirdējis Keitu nosaucam vārdu), neliela, gaišmataina, asu žokli, izvirzītu akurāt tik daudz, lai liktu visam, ko viņa teica, izskanēt noteikti. - Mēs sabeidzam finālu.
- Es naktī neizguļos, - viņš taisnojās, prātodams par to, kādā mērā sagulējis apģērbu, vai miegā nav apsiekalojis dīvāna spilvenus. - Tad esmu liktenīgi atslābis. Tāpat te ir karsts.
- Nekas taču, - Anna teica. - Mēs jums piedodam.
Viņš ļāvās atlikušajam, atšļucis dīvāna stūrī, viņu uzraudzīts: pēc brīža viņš pat atkal aizvēra acis.
- Kas viņš tāds ir? - Anna pajautāja.
- Tas ir Deivids Robertss. Kerolas brālis.
Viņa šaubījās. - Neizskatās līdzīgs.
- Vairāk mātē. - Viņš juta Keitas pirkstus uz mirkli pieduramies deniņiem: pazīdams tos tikai pēc viņas gredzenu stingrajiem asumiem: it kā viņa rādītu kādu triku ar viņa parādīšanos, kuram Anna piesardzīgi ļāvās.
- Tev daudzi te tā atnāk un piemieg?
- Viņš viens.
- Vai viņš tiešām grib kafiju?
- Ļausim, lai guļ.
Deivids tomēr nožēlodams uzrāva sevi sēdus.
- Mājās sarežģījumi, - viņš izgrūda, pašam par izbrīnu. - No tā arī nogurums.
- Ak tā? - Anna bija mazliet ziņkāra. - Un kādi tieši?
- Sieva, manuprāt, aiziet no manis.
- Tu nudien viņus pievāc, - Anna teica Keitai.
Viņa salēja kafiju. - Proti?
- Bens. Čellists - tas Bens.
- Nu, Benu es noteikti neesmu vākusi. Deivid, tu dzer ar cukuru? Krējumu?
- Vai viskijs tev ir? - Anna apprasījās, pamezdama skatienu apkārt. - Ja tas tiešām ir krējums, mēs varētu uztaisīt īru kafiju: nu, tās, kur to ielej pār karotītes muguriņu.
- Bufetē, bet es neprotu.
- Es uztaisīšu!
Anna iejauca kafijā cukuru un krējumu, tad koncentrēdamās lika krējumam izplūst virspusē, tie acīgi vēroja. - Vai Billija arī nevēlētos? Kur viņa palika?
- Viņai garšo viss saldais. Es arī tādu labprāt.
Deivids atcerējās, ka, kopš piecēlies, nekā nav ēdis.
- Tas būs sātīgi, - Anna nomierināja.
- Vai Sūzija šķiras? -Keita vaicāja.
- Tā izskatās.
- Vai kafija nav burvīga? - Anna svinēja uzvaru. - Tad jūs vainojat sevi?
No krējuma viņiem uz apakšlūpām palika ūsas: Deividu viņējās droši vien darīja smieklīgu, kad viņš pagriezās, lai atbildētu, atbildīgi, it kā to zvērējis.
- Var domāt tā, ka es viņai liekos pārāk uzmanīgs. Vienmuļš. Es neesmu dzīvojis: neesmu izvēlējies nekādu risku.
- Risku! - Keita vētraini izmisa. - Tos var uzņemties katrs! Un vispār sāksim jau ar Frančesku. Vai ar viņu - tas nebija risks?
Viņš bija skrupulozs. - Es domāju, strikti ņemot, Frančeska apprecēja mani un nevis otrādi. Tur nebija nekādas lielas manas gribas: mani tikai izraudzīja. Lai cik dīvaini tas izskatītos.
- Viņa nebija tevi pelnījusi.
- Kura tad ir tā sieva? Sūzija vai Frančeska?
- Tas paliek jautājums Pastardienai, - Keita atteica.
- Abas, - atņēma Deivids un dzīrās paskaidrot, kad istabā aizmirsusies, lai kur arī mājā bija klīdusi, ienāca Billija, varbūt - pameklēt kādu kūciņu.
- O, Keita. - Viņa pacēla parādīt viņiem delmu: iekšpusē pār vaļīgo, bālo miesu aizstiepās gara, sarkana čulga.
- Apdedzinājies! - Keita uzrāvās kājās, trokšņaini nomezdama savu kafijas tasi uz paplātes, izšļakstīdama kafiju. - Dieva dēļ! Ar ko?
- Uzreiz jāpatur zem auksta ūdens, - Deivids bija praktisks.
- Es esmu tāda nelga. Es padomāju, ka man kaut kam jāaizkur grils, tad mēģināju to izslēgt un apdedzinājos.
- Varbūt vajadzētu paskatīties, kas tur ar gāzi, - Deivids teica.
Anna aizskrēja.
Viņi noveda Billiju uz apakšstāva garderobi, un Deivids, viņu balstīdams, neveikli turēja viņas roku zem krāna sīkajā izlietnē, smeldams ūdeni saujā, lai apmazgātu savainojumu.
- Es te mazliet pielāčoju.
Visa grīda bija ūdenī, visi gumzījās šaurajā telpā, Keita - iespiedusies aiz viņa, lūrēdama pār plecu. - Vai baigi? Vajadzēs ātros?
- Nē, nedomāju vis. Bet tas āķis ir turpināt atvēsināt arī pēc tam, kad jau izskatās labāk.
Billija žēlojās, ka aukstais ūdens dara sāpes, un mēģināja roku izraut.
- Tikai mazlietiņ ilgāk, mammīt. Viņš zina, ko dara.
- Vai tev ir virtuves celofāns? Tas ir labi liekams uz apdegumiem.
- Es to neturu mājās.
- Tad derēs arī tīrs, mīksts materiāls. Neuztraucies, ja roka čūlos. Bet varbūt man no rīta jāatbrauc tā vēl apskatīt.
Viņš, pat koncentrēdamies uz Billiju, varēja just Keitas ķermeņa spēkpilno piespiešanos, cauri viņas kleitai un paša apģērbam. Sajūta bija negaidīti versmaina; Deividam bija šķitis, ka viņa zem savām daudzajām kārtām būs auksta. Viņš pagrieza galvu, lai ieskatītos tai sejā, tik tuvu plecam, ka varēja sagaršot kafiju viņas elpā.
- Man iegriezties te no rīta? Tas nebūtu apgrūtinājums.
Viņa satraukta vērās pretī, it kā ko sazīmēdama.
- O, nē, - viņa teica. - Paldies. Tas nu nav nepieciešams. Nevajag vis. Ar viņu būs labi. Es vispār palūgšu, lai pieskrien mūsu ārsts: viņš ir ārstējis mūsu ģimeni gadiem ilgi, tik jauks cilvēks, vienmēr man saka, ka pie Billijas nāks mazākā nieka dēļ, viņam nav iebildumu. Kaut kāds mazs sirdsāķītis tu viņam esi, vai ne, mammu?
Deivids jutās noraidīts. - Vai tu nepameklētu kādus sausus dvieļus? Neko uzkārstu, kas varētu lipt: kaut kas linam līdzīgs vai lins būtu vislabākais.
Keita pateicīga aizgāja skatīties.
Dzimšanas dienā viņa iedāvināja Džeimijam gredzenu, nozvejojusi to vecā kreklu kārbā, vīriešu reiz lietotā ekipējuma detaļu biezumā: pie apročpogām, krādziņu adatām un kaklasaites spraudēm, āķa pogāšanai, apavu lāpstiņas, zelta kabatas pulksteņa, nāvīgi asa bārdas naža, matu sukas ar iedzeltējušiem sariem.
- Mūs vienreiz vai divreiz ir apzaguši - ne pēdējā laikā -, bet viņi ņēma tikai muļķīgo, tosterus un televizorus, naudu. Bija meklējuši dārglietas, bet nepietiekami rūpīgi: tici vai ne, bet skapim vienā no atvilktnēm ir tāda slepena starpsiena. Manuprāt, varētu būt gluži acīm redzams katram, kas nav zaudējis jēgu no narkotikām. Es pat nezinu, vai tās bijušas mana tēva vai vectēva lietas. Diez vai tēva, izskatās pārāk antīkas. Laikam jau Billija tās tur noglabājusi tāpēc, ka nespēja izmest. Zini, viņa kopa visu to trijotni. Viņa nemaz nav tik trausls ziediņš.
- Kuru trijotni?
- Manus vecvecākus, tad tēvu. Vienu ar sirdi, (šķiet, bija tā, ka vecāmāte gadiem ilgi netika lejā līdz pirmajam stāvam), otru ar vēzi (vectēvu, kurš aizgāja pirmais), trešo ar mugurkaula smadzeņu tuberkulozi. Viņiem, protams, kalpotāju nebija. Viņa maksāja tēva apteksnei: man teica, ka tā sieviete mēdza naktī zagties lejā uz virtuvi ēst. Billija mēģināja piedāvāt lielākas maltītes, viņa izlikās, ka negrib, atstāja ēdienu uz šķīvja kā smalka dāma. Lūdzu, tas tev, ko mani atcerēties.
Viņš piesardzīgi noskatījās uz vienkāršo zelta stīpiņu.
- Man tas jāņem?
- Protams, tu to nenēsāsi, pirkstā noteikti ne. Nevienam tas nav jāredz.
- Ko tad lai es ar to iesāku?
- Tevī vispār nav romantikas? Uzver to ķēdītē un liec ap kaklu, pie sirds. Pārdod, ja gribi, un nodzer peļņu. Tik un tā manam vectēvam laikam bijušas rokas kā lāča ķepas: gredzens tev nederētu.
Patiesībā tas ideāli derēja Džeimijam uz zeltneša: Keitai nācās grozīt savu priekšstatu par Semu Lebovicu.
- Es negribu tevi atcerēties, - Džeimijs teica, noglabādams gredzenu kabatā. - Tai nozīmē, ka es tevi gribu pašlaik, tagadnē.
Pēc tās dienas, kad Deivids iemiga uz viņas dīvāna, Keita tvērās pie viņa dēla jo skaudrāk. Nemitīgi tam atkārtoja, ka viņiem tas jābeidz, tā vairs nevar turpināt, teica, ka viņš mūžā neiedomāsies, no kā Keita viņa dēļ atteikusies.
- Nu kaut aptuveni - kas tas būtu? - viņš nelaimīgs jautāja.
- Iespējas.
Viņa pārmeta viņam lielīšanos par savu uzvaru draugiem. Viņš bija bāls neticībā, ka viņa spēj ko tamlīdzīgu iedomāties par patiesu; viņa zināja, ka viņš uz to nav spējīgs, bet nespēja apturēt niknuma plūdus. Citās reizēs viņa versmoja fiziski. Mīlēšanās ar Džeimiju bija apsēstība: skati un tās izjūtu pēcstrāva ik brīdi iznira viņas domās, kad puiša nebija tuvumā. Jaunība Džeimiju neiegūstami šķīra no viņas, lai kā arī abi tuvinātos. Viņa prātoja par to, vai tā jūtas vīrieši, mīlot ļoti skaistas sievietes: kā iespiežoties alktā objekta simulakrā, kulstoties pret miesas mānu bezcerībā piespiest, lai tas sevi atdod. Veltīgi izcīnījusies, viņa nekaunēdamās meklēja Džeimijā tēva iezīmes, stingrās stiegras kaklā, gleznās ausis, liego, zibošo plakstu rožainumu, kas zina, varbūt arī matiņu vijas uz ķermeņa, varbūt viņa prāvās pēdas, viņa sviedru garšu uz vēdera? Dažkārt viņa jaunība bija nogurdinoša, un viņa to sodīja.
- Ir tik daudz tā, ko man tev neizstāstīt, - viņa teica.
- Sāc tik. Es drīzāk gribētu paklausīties.
- Es ne tai ziņā, ka nedrīkstu teikt vai ka nevajadzētu. Es gribēju teikt - pat ja to izteiktu vārdos, tu tos nesadzirdētu, tie nevar veikt attālumu starp mums.
Viņš asi noraudzījās. - Tu vari ar mani runāt. Pamēģini. To jau es vēlos zināt.
- Nav jēgas.
Viņa nemīlējās ar viņu nekur citur kā vien vecāku guļamistabā; Džeimijam patika viņas pašas - ar viņas lietām apkārt, bet viņa neļāva tam tur notikt. Kādu nakti, kad abi bija kopā lielajā gultā, atvērās durvis; viņi neapšaubāmi bija aizmirsuši pieturēt muti. Abi grābstījās pēc palagiem, ar ko piesegt kailumu, un Keita uztrausās kājās; Džeimijs ieslēpa seju spilvenos. Billija naktskreklā stāvēja gaismas strēlē aiz muguras, sudrabotie mati - klaidus pār pleciem.
- Ej prom! - Keita uzkliedza. - Ko tu te dari?
- Mammu?
Billija paspēra nepārliecinātus soļus pie viņiem, nedroša uz kājām, miegdama acis. Viņa nekad negāja šai istabā, viņa baidījās no tās.
- Billij, atstāj mūs vienus! Ej atpakaļ gultā!
- Mutti? - Trīsoša, nespējot noticēt acīm, viņa blenza tajos. Viņa runāja jidišā, ko vienmēr bija šķitusi nesaprotam. - Tu esi šeit? Tu tā esi?
No angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna
© Tessa Hadley, The Master Bedroom, 2007
***
Tesa Hedlija (Tessa Hadley) angļu literatūrā debitēja salīdzinoši ne tik sen — 2002.gadā — ar romānu Accidents in the Home (Negadījumi mājās) un tūlītēji guva ievērību Guardian Pirmās grāmatas balvu atlasē. Romāns Vecāku guļamistaba (The Master Bedroom, 2007) ir rakstnieces ceturtā grāmata. Nebūs pārspīlēti teikt, ka Tesa Hedlija tiek visu savu lasītāju pelnīti cildināta, viņa ir viens no spilgtākajiem piemēriem mūsdienu literatūrā, kā nicīgi dēvētais "sieviešu romāns" talantīga autora sniegumā neatstāj ne mazāko šaubu par savu literāro augstvērtīgumu un lieku reizi pierāda, ka nav nekādu "sieviešu" un "vīriešu" romānu — literatūra vai nu ir, vai arī tās nav. Protams, galvenais romāna uzstādījums ir feminisms — bet, lai tas nevienu nebaida! — veids, kādā autore šo līniju risina, ir nudien pārsteidzošs. Tesa Hedlija ir filoloģijas doktore, viņa dzīvo Kārdifā un pasniedz literatūru un radošo rakstniecību.
Dace Sparāne