Zatlers mums ir vienaldzīgs. Mums ne pārāk interesē, ko saka viņš un pašiem sava viedokļa gandrīz nav. Pateikt par viņu varam vien dažas pieklājības frāzes. Vienīgais zīmīgais teiciens, kas pielipis Zatleram, viņam pašam vien jāatkārto, lai uzturētu interesi par savu personu. To visu es ātri vien sapratu (un jādomā arī visi TV skatītāji), noskatoties vakardienas ziņās „Zatlera gadam” veltītos sižetus.
Tie skaidri parādīja, ka producentiem un žurnālistiem prezidenta persona jau sen neinteresē. Viņi pieņem, ka ar skatītājiem ir tāpat. Tāda sūra atziņa, vai ne? Jau pagājušās nedēļas garā intervija LTV1 ar Zatleru, Ulmani un Vairu Vīķi – Freibergu pavisam droši iederējās to raidījumu skaitā, ko noskatīties var vien tad, ja guli tie tālrādes aparāta ar ieģipsētu kāju, bet pults ir atņemta.
„Zatlera gada” atspoguļojumā ziņās visi ziņu dienesti bija darbojušies pēc identiskas shēmas, nu gandrīz izskatījās kā ziņas, ko piegādājusi viena aģentūra – Prezidenta preses konference plus pāris politikas ekspertu. Vērtējumos dominēja iecietīgi teksti, jo prezidents strādājis nepagurdams, lai nu ko, centības trūkumu viņam nevar pārmest. Tad jau būs labi? Vienīgi „Panorāma” veltīja lielāku uzmanību, cenšoties ar dažu vasarīgi miegainu politiķu palīdzību izvērtēt prezidenta gadu. Arī Pēterim Viņķelim LTV1 tika ļauts plašāk analizēt Prezidenta darbu gada garumā. Kaut kāda skaidrība jau radās, bet jautājumu gan daudz vairāk?
Vai Zatlers bija pelnījis tik blāvu un formālu atskatu uz savu pirmo prezidentūras gadu? Varbūt jā, varbūt tomēr –nē? Vai tik lielu vienaldzību pelnījuši skatītāji? Man šķiet, ka nē. Vai pēc lielajām kaislībām ap viņa ievēlēšanu, daudzajiem solījumiem, vismaz kādu no tiem pēc gada nevajadzētu pārbaudīt. Kas traucēja hronoloģiski izvērtēt Zatlera darbību, kāpēc mēs neredzējām solītā salīdzinājumu ar izdarīto? Izteikto viedokļu un vērtējumu frāzēs protams varēja sataustīt dažus „Zatlera gadu” raksturojošus faktus, bet to bija pārāk maz. Kur palika bilance – labais un nepadarītais? Kāpēc frāžu biezoknī viņš pats noslēpa ārstu aplokšņu problēmu, ko solīja kā celmlauzis arī atrisināt? Kā varam pārbaudīt, vai, solījis kļūt par tautas Prezidentu, viņš šajā virzienā arī devies? To visu vakar varēja un vajadzēja jautāt. Meklēt kritērijus, pēc kuriem vērtēt. Bet televīzija izvēlējās pasīvā komunikatora lomu, atļaujot būt aktīvam Zatleram un komandai. Iznāca vienaldzīgi, Zatlera uzvalka pelēcīgumā, it kā pat nevajadzīgi.
Ja internetā un privātās sarunās es dzirdu frāzes – „par laimi man nav jākaunas par savas valsts Prezidentu” vai „es negribu domāt, par to, kāds ir Prezidents”, tad domāju, ka mēs visi vakar būtu pelnījuši skaidru un drosmīgu „Zatlera gada” vērtējumu. Bet ziņas izskatījās pēc visu televīziju kopīga mēģinājuma ātri vien iznīdēt interesi un arī izpratni par Zatleru.