Par spīti tam, ka 1988.gadā sarakstītā austriešu klasiķa Tomasa Bernharda luga pasaules dramaturģijas annālēs tiek raksturota kā izcils vēlāk populārā new writing priekšvēstnesis — ar apbrīnu vācu valodas kultūrtelpā tika novērtēta "konceptuālā poētiskā un drāmiskā daudzbalsība skarbu iekšējo monologu valstībā, kas spēcīgi atbalso mūsdienu Austrijas sīkburžuāzijas kurmju ideoloģijas krahu" (tā — ne mazāk skandalozā un ne mazāk talantīgā nobeliāte Elfride Jelineka). Būtībā Bernhards bija uzminējis to depersonalizācijas un "individuālisma vientulīgo šausmu" formu, kurā vēlāk spilgti izpaudās Sāra Keina, Marks Rāvenhils, Mariuss fon Maienburgs, Šimmelpfenings, citi nu jau kanonizētie britu un vācu visā pasaulē atzītie verbatim un new writing adepti.
Varoņu laukums ir arhigrūts un ārkārtā iespaidīgs dramatisks sacerējums, tādēļ jo vairāk bija prieks, ka pirmā mūspusē veiktā teātra sastapšanās ar šo autoru izrādījās tik veiksmīga — režisors Viesturs Kairišs kopā ar tulkotāju Margaritu Ziedu, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Jurjāni, muzikālās režijas autoru Juri Vaivodu, pianistu Aldi Liepiņu, gaismu mākslinieku Hariju Zālīti un desmit teicamu Dailes aktieru ansambli radīja šīs sezonas pagaidām labāko, vizuāli un inscenējuma, telpas apguves ziņā patiešām "šedevrālu" (Z.Kreicberga, Kultūras Forums, 18.V), dziļi atmosfērisku, daudzplākšņainu, žanriski biezu un pretrunīgu, dzīvu, humora un sāpju piestrāvotu izrādi "ar nervu" ne tikai Dailes teātrī, bet valsts teātros vispār. Ar vairākiem aktierdarbiem (Lilita Ozoliņa, Lidija Pupure, Olga Dreģe, Vita Vārpiņa, Ieva Pļavniece), kas raksturojami īsā vārdā — spoži!
Taču pēc, iespējams, nervozās pirmizrādes sekoja intensīva un agresīvas neizpratnes pilna kritika, kura samulsināja, domāju, ne tikai šo rindu autoru. Silvija Radzobe un Zane Radzobe izrādi burtiski noraka. Pirmā Ābolu ķocī laiski pārstāstīja lugas norišu saturu un bez jelkādas argumentācijas (garlaicīgi — nav arguments, vismaz ne profesionālā kritikā) piešķīra Varoņu laukumam divus "bumbuļus". Otra internetportālā Delfi izbrīnas pilnā šķīstībā izvērsās par tik subjektīvu tēmu "kur tad Latvijā ir tas antisemītisms? Es kaut kā nemanu...", it kā izrādes jēgas ass grozītos ap antisemītisma atmaskošanu. Arī citu pirmizrādi apmeklējušo kritiķu viedoklis bija atturīgs. Korekti centusies analizēt VL vienīgi Mārīte Gulbe (Teātra Vēstnesis, 2008. nr. 1). Šī situācija man ļoti atgādināja deja vu efektu — starp citu, pēc nu jau pasaules slavu iemantojušās JRT izrādes Garā dzīve premjeras vairāku t.s. vadošo teātra kritiķu vērtējums krasi atšķīrās no tagadējās jūsmas par "Hermaņa un aktieru eksistenciālo šedevru", un tikai pieklājība attur mani nosaukt šo "viedo", kažokus uz otru pusi apsviedušo, kritiķu uzvārdus.
Gadījums ar Varoņu laukumu ir vēl komplicētāks: nevienā no kritikām netika pat novērtēts milzīgais režisora darbs ar drāmu, tāpat aplūkota "totālā teātra" paņēmienu, gandrīz vai jāteic, revolucionāra (jo priekš DT pirmreizīga) izmantošana, kas Varoņu laukuma III daļu pārvērš par gandrīz ģeniālu absurdā un hiperreālistiskā teātra kvintesenci, turklāt tādā intensitātē, kādu uz mūsu skatuvēm reti gadās redzēt (nerunājot nemaz par to, ka Varoņu laukumā Kairišs paradoksālā kārtā sasniedz to pašu augsto sirreālās teatralitātes pakāpi, kas bija raksturīga viņa Skroderdienām Silmačos, Tumšajiem briežiem JRT, kas vērta viņa LNO uzvestās Vāgnera Valkīras postmoderno zīmējumu tomēr tik "smeldzīgi atmosfērisku", cilvēcīgu un kas sastāda labāko šī režisora kinodarbu — Romeo un Džuljeta, ...pa ceļam aizejot, Kāzas esenciālo, mītiski arhetipisko un dzīvelīgo kodolu). Atsevišķu kritisku rakstu varētu sacerēt par veiksmīgajām sevišķi komplicēto iekšējo monologu realizācijas metodēm, kur Kairišs atklājas — piemēram, kopdarbā ar Lilitu Ozoliņu — kā virtuozs pedagogs. Varētu analizēt arī po/mo atsauces un acīmredzamo kultūru dialogu, ko veikusi VL realizācijas grupa: te kultūrkonteksu pārzinošs kritiķis nevar nenovērtēt asprātīgās atsauces uz Annas Fībrokas "telpogrāfijas" un scēniskās arhitektūras principiem, kas ļauj "ikdienišķajā redzēt sirreālo" (tā pumpiņa parketā — cik virtuoza dvēseles nemiera un psiholoģiskā diskomforta zīme, es pat teiktu — vesela poēma!), Kristofa Martālera smalko politisko teātri, poļu jaunās režijas "socsirreālismu" un, protams, pārlaicīgo dialogu ar klasisko dekadenci, ko izrādē iemieso Mālers un pianista ironiskais smīns.
Un vēl, protams, varētu izplāties par pašu galveno — par to, cik šī izrāde ir karsta, aktuāla tieši Latvijā: no vienas puses — t.s. inteliģences (kas izrādās kašķīgu mietpilsoņu varza) sadomazohistiskā bauda pašmocībās, no otras — šis mūžīgais "mani neviens nemīl", "mūs neviens nepažēlo" motīvs, kas kā uzmācīgs refrēns skan visā izrādē un kas noved teju visus VL personāžus īsti latviskās kašķēšanās neirozes transā. Cilvēki — somnambulas, pie kuru eksistenciālajām nelaimēm mūždien vainīgi citi. Nu, kur vēl mūslaiku sabiedrībai aktuālāka tēma: "Viņi zog, viņi ienīst mūs, viņi visi ir maitas un korumpēti, bet mēs, svētie nabadziņi, ciešam!" Sadomazohisms, ksenofobija un elkdievība — lūk, Latvijas hroniskā slimība jau kopš Ulmaņu Kārļa dievināšanas laikiem, ar VVF Ziedu Saules pielūgsmes orģiju vēl pat nebeidzot... Kas to neredz, man šķiet, mucā ne tikai audzis, bet tur arī dzīvo joprojām. Un nelabi smird uz visu pasauli. Bet — diemžēl nākas piekrist Zanes Kreicbergas rakstā minētajam par tā saukto vadošo kritiķu "pārprasto pienākumu maksimāli precīzi nodot savas personiskās izjūtas un akcentēt izrādes trūkumus kā svarīgākos iespaidus, pat ja tie ir mazākumā". Nu un neanalizēt neko.
Te nu beidzot būtu īstā vieta parunāt par jēdzienu "kritiķa atbildība" un rēķināšanās ar kontekstu, sastopoties ar acīmredzami sarežģītākām teātra parādībām, bet es negribu kārtējo reizi aprādīt, ka rietumu mūsdienu teātra procesos un kontekstos vietējā kritika maz orientējas un, kā izskatās, nemaz negrib orientēties. Lai cik baismi tas skanētu, Kairiša gadījumā tā pat augstprātīgi demonstrē pilnīgu estētiski kurlumu. Viens gan — uz izklaidējošiem šoviem orientētajam Dailes teātrim apņēmība iestudēt komplicēto darbu Varoņu laukums patiešām vērtējama kā uzdrīkstēšanās. Bet līdz ar risku vajadzēja paredzēt arī mārketinga darbības, kas šo risku mazinātu (kaut arī saprotu, ka Mazās zāles izrādes liktenis var arī nešķist tik būtisks finansiālās neveiksmes gadījumā). Šai izrādei acīmredzot bija nepieciešama citāda, netradicionālāka reklāmas kampaņa. Žēl, ka Varoņu laukums pašam Dailes teātrim nebija sargāšanas vērts — izrādes plānošana (reizi mēnesī) to apliecina. Visticamāk arī, ka neviens no šīs izrādes radošās komandas netiks nominēts Spēlmaņu nakts balvām. Kas, manuprāt, būs kritikas akluma provocēts noziegums — tieši tā.
Par izrādes tēmas aktualitāti runājot. Dirks Bogards, filmējoties skandalozajā Lilianas Kavāni šedevrā Nakts portjē, savos memuāros raksta: "Beiguši darbu, mēs ar Šarloti (Remplingu — N.N.) izgājām uz ielas — lai paelpotu svaigu gaisu. Man bija drusku bail iet ārā kostīmā — kā nekā tā bija hitlerieša uniforma. Bija nakts, bet pie ēkas, kurā atradās mūsu filmas "dzīvoklis", dīki slaistījās pulciņš padzīvojušu ļaužu, nodomāju — tie laikam apkārtējo māju iemītnieki, kam nenāk miegs. Bet, mani ieraugot, daži sāka aplaudēt. Es domāju, esmu drošs, ka cilvēki mani nepazina. Tad atskanēja arī klusiņām Heil! Vairākas reizes. Un tādi labsirdīgi smiekli. Es biju ļoti samulsis. Patiesībā man bija bail un ļoti kauns." Tas notika Vīnē, Austrijas galvaspilsētā, 1973.gadā. Es nemaz nebrīnītos, ka līdzīgi aplausi skanētu Rīgā, tagad. 16.martā un 9.maijā taču skan.