Redzēts nav, bet pazīstams - tāda bija Artura Bērziņa slava mākslas aprindās līdz pat pagājušajai piektdienai, kad viņa otrā personālizstāde Bez nosaukuma. Tautiskais romantisms pēc izrādīšanas Līvānos, Liepājā un Aizputē sasniedza Rīgu. Pirmā izstāde bija apskatāma tālā galvaspilsētas nomalē (nosaukums - Nomalība) SIA Ekodienests telpās Rumbulā, tādēļ to redzējis vien retais. Tomēr pagājušajā gadā autors saņēmis Dienas kultūras balvu un pat ticis virzīts pirmajai Purvīša balvai. Jau viņa dalība grupas izstāde Candy Bomber (2007) ieinteresēja presi - Undīne Adamaite SestDienā publicēja izvērstu mākslinieka portretu, iepazīstinot ar viņa netipisko biogrāfiju (vēlu pievērsies studijām Mākslas akadēmijā), zaļajiem uzskatiem un kolorīto raksturu. Ko gan citu var vēlēties gleznotājs ar konceptuālista apņēmību, ja ne platformu savas pozīcijas skaidrošanai? Un ko - skatītāji, ja ne beidzot ieraudzīt mākslinieka darbus? Pat ja viņa pozīcija līdz šim bijusi apzināti perifēra.
Baltu telpu labirints, neskaitāmi koka dēlīši ar pelēki miglainiem ogles zīmējumiem uz tiem - skats, kas paveras izstādē. Ja skatītājs nav bijis atklāšanā, lai noklausītos autora lekciju par izstādes saturu (runas ir neatņemama Bērziņa mākslas sastāvdaļa), var pat sabīties no darbu šķietami nepārskatāmās biežņas. Tomēr attēlotie motīvi ir paši vienkāršākie - ainavas, reizēm sadalītas vairākos "kadros" (Robežsituācija I-IV), viena un tā pati vieta skatīta ar laika distanci (Mežs: kopts - nekopts - izcirsts - izrakts), dažādu koku - ozola, liepas, bērza silueti, aplī izkārtoti darbi, kas attēlo acīm redzamo, riņķojot pa tilta uzbrauktuvi. Mežs, pļavas, purvs. Darbi organiski kārtojas komplektos un grupās, par spīti vieglai pārblīvētībai.
Izstādes ievadā autors piesaka strīdu ar ne vairāk, ne mazāk kā pašu Vilhelmu Purvīti - kāda tad ir Latvijas ainava? Purvīša ainava neesot gluži "īsta" - lasāms izstādes komentāros. Koku sugas ne vienmēr esot nosakāmas, arī gaisma reizēm neiespējama. Tomēr ne Purvīša darbu dekonstrukcijas dēļ ir vērts skatīties Arturu Bērziņu. Skaidrs, ka vecmeistars skatījis Latvija dabu caur sava laika mākslas prizmu, un tās nomaiņa pret "laikmetīgāku" - fotogrāfiskāku, fragmentētāku, seriālāku - vien nepadara skatījumu "objektīvāku" un nedod iespēju ļauties ilūzijai, ka šoreiz iztiks pavisam bez interpretācijas. Daudz svarīgāk, ka arī Artura Bērziņa interpretācija saistīta gan ar iedziļināšanos, gan vispārinājumu, tikai organiskāk saistāma ar skatītāja personisko, konkrēto pieredzi.
Neskatoties uz koķetēriju ar laikmetīgās mākslas bezkaislīgumu, Bērziņš uz dabu skatījies ar īsta naturālista aizrautību. Vērojis, kā cilvēki nomoka dabu un kā tā atgūstas, ja vēl var. Tas bez ironijas ved pie tautiski romantiska patosa. Iespaidu pastiprina autora prasme, zīmējot ar ogli, pārvaldīt smalkas toņu gradācijas, attēlot gaisu, gaismu - pat pelēkiem debesu laukumiem piešķirot zināmu vieliskumu, lai tie neliktos tikai kā monotoni smērētas virsmas. Koku lapotnes ir viens no sarežģītākajiem ainavista uzdevumiem, kura risināšanā Bērziņš izstrādājis savu rokrakstu. Kopumā rodas iespaids par vienotu, it kā cauri dūmakai izgaismotu dabas "telpu", kurā iespējams palūkoties caur daudzajiem darbu taisnstūriem. Jautājums skatītājam - vai šī telpa atpazīstama kā tuva, latviska, mūsu? Ja ir, vai redzamais mūs apmierina un vai pietiek tikai ar estētisku baudījumu, lai Latvijas dabu sauktu par savu? Purvīša laikā, kā to apgalvo pētnieces, ainavists vērsa uzmanību uz objektu, kas it kā pats par sevi bija vērtējams kā "skaists", turpretim Bērziņa izstādē mūsu latviskajai, purvītiskajai skaistuma izjūtai jāsadzīvo ar dabu, kas sačakarēta līdz pēdējam. Atliek vēlēties - kaut nu tā to nespētu.