Vīnes skursteņslauķu asaras

Ja kāds man toreiz būtu sacījis, ka tā ir tikai izdoma, es laikam skaļi smietos un klusībā padomātu, ka teicējs neko nejēdz no vēstures. Lasot Ērvina D.Jaloma Kāpēc Nīče raudāja?, brīžiem rodas vēlme atgriezties bērnībā un spēt tikpat cieši noticēt, ka viss rakstītais ir patiesība. Pats autors gan braši stāsta, ka viss aprakstītais būtu varējis notikt, ja vien Nīče būtu sastapies ar doktoru Breieru. Un, kas pats interesantākais, kad Jaloma ideja par šo vēsturisko tikšanos jau bija pieņēmusi romāna apmērus, autors nejauši uzzināja, ka Nīče tiešām gandrīz vai nokļuvis dr.Breiera pacientu skaitā... Populārais ezotēriķu uzskats, ka mēs varam izvēlēties nākotni, dzīves "mezglu punktos" pieņemot vienu vai otru lēmumu, nenoliedz iespēju izvēlēties arī pagātni. Vēsturnieki dažādos laikos maina skatījumu uz notikumiem starp valstīm un nācijām, rakstnieki apmierinās ar cilvēciskajām attiecībām. Tiesa, šīs cilvēciskās attiecības savukārt var mainīt valstu un nāciju likteņus... Mirkli pirms psihoanalīzes Deviņpadsmitā gadsimta beigas Austrijas galvaspilsētā Vīnē. Te dzīvo un strādā pazīstamais ārsts Jozefs Breiers. Veiksmīgi apprecējies, skumjas par zaudēto akadēmisko karjeru noracis kaut kur dziļi dvēseles tālākajā stūrī, viņš ikdienu vada, ārstējot pacientus un veicot pētījumus ar baložiem. Prasmīgs ārsts, labs ģimenes tēvs un zinošs padomdevējs jaunajam Zīgmundam Freidam — tāds ir doktors Breiers. Jā, vēl viņš mazliet eksperimentē ar "skursteņu tīrīšanu". Tā Breiers sarunās ar kādu pacienti dēvē dīvainu jaunu metodi histērijas ārstēšanai. Kā tīra skursteņus? Ik dienu pastāstot, kas satraucis un sāpinājis. Annai O. tas kādu laiku ir palīdzējis diezgan labi. Breieram pašam šī ārstniecības metode gan labumu nav nesusi, jo viņš nu jau labu laiku nespēj tikt vaļā no uzmācīgām domām par jauniņo Annu O. Šajā dvēseles krīzes brīdī, kad uz spēles zināmā mērā ir gan Breiera veiksmīgā karjera, gan klusā un rāmā ģimenes dzīve, gan dzīve vispār, brīdī, kad slavenais ārsts ir sapratis, ka vairs nav daudzsološs puisēns, bet gan paguris un nelaimīgs četrdesmitgadnieks, kam dzīve rit uz otru galu, ierodas kāda neparasti valdzinoša jauna dāma un izsaka dīvainu piedāvājumu. Ārstēt pacientu, kurš nevēlas ārstēties. Ārstēt pacientu, kuram nav spējuši palīdzēt divdesmit četri tā laika labākie ārsti. Ārstēt pacientu, kurš nedrīkst pat uzzināt, ka tiek ārstēts. Un pacienta vārds ir... uzminējāt, ja? Frīdrihs. Izaicināt prātu Lū Salome, jauniņā krieviete ar neparasti aso prātu un izaicinošo uzvedību, ir reāla persona, tāpat kā pārējie grāmatas varoņi. Un viņai tiešām reiz esot bijusi dēka ar cienījamo Frīdrihu Nīči. Un Nīčes vēstules Lū, kas citētas grāmatā, ir pavisam īstas, lai gan nav zināms, vai visas tikušas arī nosūtītas adresātei. Tāpēc liekas pilnīgi iespējami, ka Lū varētu vērsties pie tālaika slavenākā ārsta, lai lūgtu viņa palīdzību bijušā mīļotā ārstēšanā. Tā doktors Breiers šajā mistifikācijā kļūst par mistifikatoru — viņam ir jāiekaro slimā, vientuļā un noslēgtā Frīdriha Nīčes uzticība un jāizdziedina viņa smagās kaites. Breieram rodas plāns. Plānam savukārt ir saistība ar viņa paša apsēstību — Annu O., īstajā vārdā Bertu. Un ar Bertas apsēstību uz "skursteņu slaucīšanu". Un sākas pati interesantākā grāmatas daļa — Jozefa Breiera sarunas ar Frīdrihu Nīči. Un šo sarunu vēlāks atstāsts Zīgmundam Freidam (kurš vēl ir tikai jauniņš ārsts, atcerieties!). Necitēšu ne rindiņas, tiešām nē, nevēlos sabojāt kopējo iespaidu, piebildīšu vien, ka mistifikācija (vai fikcija, kā darbu dēvē pats autors) ir lieliski izdevusies. Protams, lai radītu pilnīgu realitātes iespaidu, sarunām vajadzētu risināties vāciski, un garie teikumi ar darbības vārdiem kā prāviem enkuriem pašās beigās skanētu vēl svarīgāk un cildenāk. Taču laiki, kad katrs trešais latvietis brīvi pārvaldīja vācu mēli, ir beigušies, turklāt arī grāmatas autors ir amerikānis. Ko lai dara, pašlaik psihoanalīzē un psiholoģijā tieši ASV speciālisti ir vadošajā lomā pasaulē. Arī grāmatas autors Ērvins D.Jaloms pats ir psihoterapeits, Stenforda universitātes goda profesors psihiatrijā, vairāku grāmatu autors. Lielākoties viņa darbi veltīti psihoterapijai — gan daiļliteratūra, gan, protams, akadēmiskās publikācijas. Būtu interesanti, ja latviski taptu izdots vēl kāds no viņa darbiem. Bet kāpēc Nīče raudāja, kopā ar Jozefu Breieru "tīrot skursteņus", izlasiet paši. Ir vērts. Pēc šīs Ē.D.Jaloma grāmatas 2007.gadā ir uzņemta arī filma.