Viņš ir prom

Lūk, varat lasīt manas nesakarīgās pārdomas šī notikuma sakarā, kā arī par tematiem, kuri ar to varētu būt saistīti.Man personīgi šis cilvēks ir nozīmējis daudz vairāk par dīvainu skandālu varoni, nenotiesātu pedofilu vai plastiskās ķirurģijas upuri. Šis cilvēks, manā skatījumā, ir bijis ļoti ievērojams mūziķis pirmām kārtām, un ir ļoti žēl, ka, iespējams, daudzu prātos viņa ārkārtīgi nozīmīgais ieguldījums mūzikā tomēr paliks aizēnots aiz preses radītās dzelteno rakstu grēdas.Protams, daudz kas no tā, ko viņš darījis ir bijis “slimi”. Taču visa pamatā ir skaidri uzskatāms iemesls -  izkropļota un slima bērnība tēva Džozefa Džeksona vadībā. Runā, ka bērni, baidoties no bargā un merķtiecīgā tēva, esot pat vēmuši. Un, lai arī cik ambicioza un daudzsološa Džeksonu klana nākotne rādījās, tā saņēma pļaukas vienu pēc otras.Visvairāk aprunātas bijušas Maikla nedienas. Slimības, operācijas un apsūdzības. Un likās, ka tās ir beigas, kas ved uz lēnu un mokošu aizmiršanu. Un tomēr – izrādījas, ka ne. Tas bija tikai beigu sākums, kas aizveda un strauju un negaidītu nomiršanu.Pērn, pēc septiņus gadus ilgušām tiesas cīņām ar naudaskāriem jurisprudences entuziastiem, pagājušajā gadā radās pamats domāt, ka Maikls Džeksons atgūs iespēju pievērsties jaunas mūzikas radīšanai, kā arī atsāks uzstāties, taču pasaulei bija atlicis vien popmūzikas ikonas tukšais vraks, kurš gaidāmās koncerttūres radītās pārslodzes rezultātā bez iepriekšēja brīdinājuma sabira kā ķirmju sagrauzta guļbūve.Interesanti, ka tieši pēdējais Džeksona 2001. gadā radītais albums "Invincible"* iezīmēja līdz tam šķietami neievainojamā populārās mūzikas elka sabrukumu. Un varbūt tieši apzīmējums "elks" ir atbilde jautājumiem, kāpēc mūziķa dzīve nonāca tādā strupceļā. Pasaule (vismaz izklaides sfērā), manuprāt, līdz šim nebija TIK spilgti piedzīvojusi gadījumu, kad cilvēks pārkāpj to robežu, aiz kuras pārējiem tas jāsauc par "kaut ko vairāk nekā cilvēks". Un arī pats mūziķis apzināti centās šo statusu attīstīt, kā rezultātā neizturēja spiedienu, kuru bija radījis. Kā muskulis, tik uzpumēts, ka sprāgst. Skatoties uz norisēm šī laika mūzikā, esmu sapratis, ka Džeksona aiziešana iezīmē kādas vērienīgas ēras beigas. Kulta figūru, kas būtu elku statusā, valdīšanas beigas. Protams, vienmēr būs modes lietas un jēdziens „kults”, protams, nekur nepazudīs. Vēl pēdējie mohikāņi no aizgājušo laiku skolas un izpratnes, tādi kā Madonna, “U2”, Kailija, kuru iedarbinātās mašīnas joprojām darbojas ar vērā ņemamiem apgriezieniem – manuprāt, piedzīvo pakāpenisku fade-out. Mūsdienās, joprojām turoties pie aizgājušo laiku standartiem – publicitātes bildēs izliekoties nenovecojošam un seksīgam (kā piecdesmitgadīgā Madonna ar paplestām kājām “Hard Candy” albuma noformējumā) vai heroiski skatoties garām foto objektīvam tālumā (kā “U2” jau 20 gadus no vietas) - 2009. gadā tas tomēr liek smaidīt.Šodien, mainoties paaudzēm un parādoties jaunām formām, kā savu radošo veikumu piedāvāt pasaulei, daudz simpātiskākas šķiet dabiskas, nesamākslotas un patiešām radošas izpausmes. Un šādam sevis pasniegšanas veidam nebūs nepieciešamas lielās ierakstu kompānijas, kas kādreiz bija ieinteresētas “pārcilvēku” radīšanā. Tādu kā nomirušais popmūzikas karalis. Arī es kā klausītājs esmu noilgojies pēc dzīvīguma – mūzikas, kas sarkst un bālē, mulst vai pilina biksēs. Elki vairs nav modē! Fanot un ģībt pirmajās rindās nav stilīgi. Pārcilvēki nerullē.Un skaidrs ir tas, ka šāda veida sociālās konstrukcijas pašos pamatos ir pret dabas likumiem un agri vai vēlu piedzīvo sagrāvi vai pašiznīcināšanos. Un patiesībā nav no svara, vai tas būtu Ādolfs Hitlers vai pirmais kucēns šovbiznesā - Elviss, bīstamās spēles ar visaugstāko, nes personības zaudējumu. Sākumā garīgi, pēcāk arī fiziski.50 gadus Maikls Džeksons mūsu ikdienu padarīja interesantāku. Izklaidēja. Pirmos 40 mānīja, ka ir neievainojams, savukārt pēdējos 10 cieta no tā sekām. Un rādīja, kas ir ciešanas. Izdarīsim secinājumus. No šī stāsta ir, ko mācīties.Lai viņš beidzot guļ mierā.Viss. This is it.* no angļu valodas - nepārspējams, neuzvarams, nesalaužams