Viss ir vienkārši

Savukārt citi Ledžera austrāļu radi šokējuši daudzus Hīta fanus un, iespējams, arī bijušo sievu Mišelu ar vēsti, ka pirms Viljamsas Hīts jau paspējis kļūt par tēti, pats to nezinot, — kad puisim bija 17 gadu un tas vēl ij negrasījās iekarot Holivudas zvaigznāju, pēc kāda īslaicīga, toties vētraina romāna ar kādu 25 gadus vecu meiteni, arī šīs kaisles auglis pieteicies pasaulē. Tikai topošā māte par Hīta sagādāto dāvanu uzzinājusi, kad attiecības jau beigušās, un Hīts devies uz Ameriku. DNS analīzes rāda, ka tiešām šī, nu jau desmit gadu vecā meitenīte, ir Hīta “roku darbs” (sīkākas nianses, kas attiecas uz vairākus desmitus miljonu vērto Ledžera mantojumu un to, kam tas tiks, masu mediji pagaidām neiztirzā).Apmēram tajā pašā laikā, kad no traģiski nepareizas zāļu kombinācijas Ņujorkā mira Ledžers, kādā Maskavas vēža korpusā jeb hospīsā (house of peace/miera mājā, kā tagad dēvē paliatīvās klīnikas, kurās pēdējās mūža dienas aizvada neārstējami onkoloģiskie slimnieki), mira kāds mans Maskavas studiju biedrs. Četrdesmit gadus jauns vīrietis no Kaukāza, kurš arī bija izcīnījis sev “zvaigznes statusu” Krievijas šovbiznesa mežonīgajos džungļos. Studiju laikā Sergejs bija kluss, vienkāršs puika no dienvidiem, kas ne ar kādiem īpašiem talantiem neizcēlās. Gadiem ejot un regulāri tiekoties ar studiju biedriem, mēs visi apspriedām – kā gan tas nākas, ka “mūsu Sergejs” tik strauji izsities — vispirms viņš kļuva par Maskavā ārkārtīgi populāra teātra galveno administratoru, tad — par finanšu direktoru, visbeidzot — par filmu un seriālu producentu vienā no lielākajiem Krievijas televīzijas kanāliem. Taču tagad tam vairs nav nozīmes.Sergejs, paldies dievam, mira ātri. Vēzi viņam diagnosticēja negaidīti un pēdējā stadijā, gatavojoties divu mēnešu filmēšanai Latīņamerikā, bija nepieciešama pilnīga medicīniskā apsekošana. Viņs pat nenojauta, ka tas “krabis” izpostījis jau pusi organisma. Sergejs miera mājā esot pavadījis mēnesi — nerunīgs, koncentrēts un mierīgs. Līdz pēdējam — strādājis. Savas ģimenes viņam nebija, kaut arī viņš bija ļoti bagāts. Viņš piederēja darbam un tikai sev.Neilgi pirms nāves Serjoža palūdza, vai dakteri nevarētu uz slimnīcu atvest... dzīvu kazlēnu. Iesākumā šokēti par tik savādu lūgumu, ārsti tomēr “nokomandēja” sanitārus uz tirgu, pie “kaukāziešiem”, lai nopērk — 3000 rubļu jeb 60 latu bija sīkums. Varēja jau arī saprast — Sergo bija uzaudzis pavisam necilā Kaukāza ciematā kalnos. Nabadzīgas ģimenes ceturtais bērns. Jaunākais.Kad kazlēnu atveda, Sergejs esot to apkampis kā mazu bērnu un pirmo reizi savas uzturēšanās laikā slimnīcā skaļi raudājis. Pēc divām dienām Serjožas vairs nebija. Viss ir tik vienkārši.