Zevam no galvas

Vecs vīrs smaidot pateicas par trim eiro - tik maksā viņa turpat pie mājeles koka grebta karotīte. Viņš sūta savu sievu pēc vīģēm - lai ceļotājiem tiek. Vīģes ir saldas, tās garšo pēc mīlestības. Citur saimniece uzvāra īstu grieķu kafiju, pati piesēstas līdzās uz lievenīša un grieķiski stāsta par sevi un savu dzīvi. Nesaprotot valodu, viss šķiet saprotams. Viesnīcas bārmenis, kurš jauc dievišķīgus mohito un pina colada, zina stāstīt, ka daudzu veco kalniešu bērni ir miljonāri, bet viņi spītīgi turas pie savām tradīcijām un dzīvesveida, kuru nemainītu pret visiem pasaules dārgumiem. Viņš aizved mūs uz savu kalnu ciematiņu, kur pastāvīgi dzīvo uz rokas pirkstiem skaitāmas ģimenes. Visi citi pārcēlušies tuvāk jūrai, lai apkalpotu tūristus. Ciema vecākais, puisis ap trīsdesmit, ierodas dārgā, noputējušā džipā un tikpat noputējušos zābakos. Viņam pieder 200 olīvkoku un 200 kazu. Kazas viņš kaus uz Lieldienām, un nauda plūdīs. Naudas viņam kā spaļu un viņš meklē sievu. Sievai būs viss, ko viņa vēlēsies, bet viņa būs tikai viņam. Un kas tas par muļķīgu jautājumu, kāpēc tavernā sēž tikai vīrieši? Ko tad lai sievietes darītu tavernā? Mēs neticam savām acīm, kad melni tērpta sieviete nostājas uz ceļa, pa gabalu no tavernas un sauc pie sevis puišeli, kas mazgā glāzes, lai tas nodotu sakāmo viņas vīram, kas sēž tavernā un dzer dienišķo raki. Viņai nav brīv spert soli vīriešu pasaulē. Bārmeņa tante, kas mūs cienā ar saldu zupu, kas vārīta pirms 40 dienām aizsaulē nonākušam radiniekam, met krustus, kad izdzird, ka visas ceļotājas ir šķīrušās. Viņa norāda uz savu savītušo vecīti un saka - kādreiz viņš esot bijis skaists, tagad tikai pēc tāda sažuvuša kartupeļu laksta. Vai viņai kādreiz ir bijis mīļākais? Večiņa met krustus vēl diktāk. Bet lejā pie jūras dzīve sit augstu vilni. Laikmetīga pasaule vaļojas krustu šķērsu. Sievietes kailām krūtīm guļ pie jūras, lasa gudras grāmatas, knapi apsegušas savus daiļumus laiski malko kokteiļus tuvējās tavernās. Lai 200 olīvkoku īpašnieks pastāv pie ratiem. Sengrieķu mīti vēstī, ka gudrība Atēnas izskatā reiz piedzima Zevam no galvas. Un ja jau Zevs to iemiesoja sievietē, tad ar sekām bija jārēķinās. Ieraugot paša Zeva dzimšanas vietu, pamazām viss kļūst skaidrs. Stāva kalnu taka ved augšup uz alu, kur dzimis Zevs. Divatā runājoties, karstajā saulē to ir vieglāk veikt. Vietējie ļaudis piedāvā ēzelīšus, kas uzvedīs augšā, dzīvnieciņi gurdi kustina ausis, žēl viņus mocīt. Olīvkoki gar kalnu taku pa laikam met veldzējošu ēnu. No kalna kores paveras neaizmirstams skats - lejā debesis saplūst ar jūru, un vienu no otras vairs nav iespējams atšķirt. Kad stāvais kāpums veikts, acīm paveras milzu ieeja dziļā stalaktīta alā. Pretī dveš pazemes drēgnums. Brīdi ir bailes doties lejup, bet ceļa biedrs drošina, un sākas ceļš Zeva šūpulī. Aiz kāpņu līkuma vairs nevar redzēt saules gaismu. Majestātiski izciļņi un radītāja brīnumainie raksti visapkārt aizgaiņā bailes. No brīnumiem, no skaistuma aizraujas elpa. Pazemes avotā klusi pil dievūdens. Iedomājos, cik dziļi Zevs ieelpoja, ticis virszemē, ieraudzījis kalnus, jūru un debesis. Cik pārsteigts un priecīgs viņš strādāja savus dieva darbus, ieskaitot Atēnas piedzimšanu. Un sekas nemaz nav peļamas - iegūto gudrību pret 200 kazām vairs nesamainīsi. Mītu salas piedzīvojumi beidzas Latčartera atpakaļreisā. Kā jau īstena "nacionālā" kompānija tā piedāvā laikrakstus tikai krievu valodā. Vienīgais mierinājums, ka pilota uzvārds ir Bezsmertnij (Nemirstīgais).