Man pazuda runas spējas, — atzīstas jaunā režisore Inese Mičule, atceroties vasaras vakaru, kad režisors Alvis Hermanis noskatījies viņas diplomdarba izrādi Fundamentālists un tūlīt pat pienācis izteikt piedāvājumu iekļaut to Jaunā Rīgas teātra repertuārā.
Līdz šim viņ a bija domājusi, ka tā notiek tikai ar citiem. "Pēc tam sākās arī daudz, daudz kreņķu," I.Mičule neslēpj, ka vienlaikus ir arī nobijusies, jo teātris ir teātris, cita atbildība.
No 3.septembra JRT Mazajā zālē skatāma trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgā somu dramaturga Juha Jokela 2006.gadā rakstītās lugas Fundamentālists iestudējums. Lomās — Inga Tropa un Gatis Gāga. Scenogrāfe — Ieva Kauliņa. "Psiholoģiska drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēka atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda," tā I.Mičules diplomdarba izrādi piesaka Jaunais Rīgas teātris. Režisore lugu savam diplomdarbam noskatījusi pirms diviem gadiem Skandināvu lugu lasījumos. "Izrāde būs par daudzām tēmām — mīlestību, dzīves jēgu, ticību," I.Mičule ir droša, ka materiāls katram ļaus atrast kaut ko sev. Precīzāk atklāt sižetu būtu lāča pakalpojums nākamajiem skatītājiem, jo lugas sižets balstās uz negaidītiem pavērsieniem un intrigu. Šā gada Tamperes teātra festivālā J.Jokela luga Fundamentālists saņēmusi balvu.
Inese Mičule nepieder tie, kas trīs gadu vecumā kurpju kastē taisījuši teātri un pēc tam, nenovirzoties ne par centimetru, mērķtiecīgi virzījusies līdz savai pirmajai izrādei. Pirms studēt Latvijas Kultūras akadēmijā šogad absolvējušā Māras Ķimeles režisoru kursā, viņai jau kabatā bijis juristes diploms. "Kursā esmu viena no vecākajām. Es tomēr ceru, ka mana pieredze režijā noderēs," saka Inese. Kāpēc teātris nebija pirmā izvēle? Vai tad 18 gados cilvēks īsti zin, ko viņš grib — pārjautā jaunā režisore. "Esmu priecīga, ka beidzot daru to, kas man tiešām patīk," I.Mičule atzīstas, ka teātris viņai ir cita vide un cita dzīve, kurā jūtas kā zivs ūdenī. Varbūt tāpēc, ka ir ļoti emocionāls cilvēks un teātris viņai, pirmkārt, nozīmē emocijas, ko izrāde var izraisīt cilvēkā — sāpes un prieku.
Aptuveni šādā virzienā jaunā režisore vēlas strādāt, bez īpašām formas kaprīzēm. Runāt par savu īpašu estētisku platformu, metodi vai akadēmijas ābeces patiesību gāšanu, I.Mičule uzskata būtu par skaļu. "Es tikai nesen sevi esmu atradusi," atgādina jaunā režisore, uzsverot, ka atrodas meklējumos, un vēl nezin, kur ceļš vedīs.
Pieļauju, ka Māras Ķimeles režisoru kurss daudzu teātrmīļu apziņā dzīvo arī kā "Simbelīna kurss". Kad izsaku komplimentu par dzirkstoši asprātīgo sarežģītajā commedia del"arte tehnikā veidoto izrādi, I.Mičule stāsta, ka viņa izrādē nepiedalās, jo laikā, kad itāļu pedagogs Dāvids Giovanzana meistardarbnīcā strādājis ar viņas kursabiedriem, pati pusgadu studējusi Somijas Teātra akadēmijā.
Vai apmācības sistēma ir līdzīga? "Nepavisam," I.Mičule secinājusi, ka Latvijas Kultūras akadēmija piedāvā sakārtotu un pārdomātu apmācību sistēmu, arī daudz lielāku teorētisko bāzi. Piemēram, kultūrvēsture Somijas aktieriem netiekot pasniegta nemaz. Studijas notiekot daudz lielākā pašplūsmā. Savukārt pluss šajā brīvībā ir bagātīgās bibliotēkas un videotēkas, kurās students individuāli var noskatīties vienu reptrospekciju pēc otras. Inese īpaši priecājas par pamatīgo iepazīšanos ar Kurosavas un Tarkovska filmām.
Katram, kurš redzējis režisorus tik saliedētā ansambliskumā Simbelīnā, protams, gribas jautāt — ko tālāk? Vai nav doma par sava režisoru teātra dibināšanu. I.Mičule atklāj, ka tiešām esot nodibināt jauno režisoru apvienību. "Izšķīst īsti vēl negribas, tā arī vieglāk sevi pieteikt, nekā pa vienam," tajā pašā laikā jaunā režisore labi apzinās, ka ansambliskums vairāk no dabas piestāv aktieriem. Režisoram dabiskāk strādāt pa vienam.
Savukārt I.Mičules kursabiedra Valtera Sīļa diplomdarbs — Marka Rāvenhila Dažas atklātas fotogrāfijas — jaunajā sezonā būs skatāms Nacionālajā teātrī.