Avīžu hronikas saglabājušas ziņu, ka 1889.gadā Bretaņā žurkas slepkavas apēdušas 12 zīdaiņus, kurus vientuļās mātes bija paņēmušas līdzi uz darbu, jo nebija, kam atstāt. Problēmu pārtikas ražotnēm samežģīja apstāklis, ka Francijas darba likumdošana liedza fabrikās izvietot žurku indi — mirstošie grauzēji varēja indi ievazāt sardīnēm paredzētajā eļļā vai skārda traukos. Arī kaķus fabrikās izmantot neatmaksājās — tā vietā, lai peļžurku junkuriņi medītu četrkājainās kaitnieces, runči un kaķi klupa virsū zivīm: ērtāk taču ķert nekustīgās sardīnes! Beigu galā žurku okupācijai risinājums atradās. Vienas fabrikas direktoram ienāca prātā cīņai pret žurkām izmantot senu spīdzināšanas metodi, kuru piekopa ķīniešu armijā, lai piespiestu runāt sazvērestībās vai valsts nodevībās iesaistītos. Proti — ar zirga astes "diegu" aizšūt vainīgajam dibenu. Sardīņu rūpala saimnieks fabrikā ieviesa labi atalgotu žurku anālo atveru šuvējas amatu, kuram pat pielāgoja īpašu vārdu — "brigadiere". Nabaga žurka, dzīvnieks, kurš dabā pazīstams ar savu krietno apetīti jeb rijību, nespēdams dabiski nokārtoties jeb pakakāt, tomēr turpinādama negausīgi rīt zivis, sajuka prātā aiz necilvēcīgām sāpēm. Rezultātā "aizšūtā žurka" kļuva par visas grauzēju kolonijas biedu, jo trakuma lēkmēs bruka virsū savām sugas māsām, plosīja un nokoda tās daudz knašāk par jebkuru kaķu policiju. Žurkas panikā bariem bēga prom no sardīņu fabrikām! Krīze tika novērsta. Protams, es nedomāju, ka ar franču direktora metodi būtu iespējams atrisināt politisko krīzi Latvijā, taču diezgan droši varu iedomāties, ka ar dažiem "aizšūtiem politiķiem" pietiktu, lai iztrenkātu savtīgi letarģiskās starppartiju varas spēļu transā iegrimušos "tautas priekšstāvjus" i Saeimā, i Ministru kabinetā. Jo visas pazīmes (piemēram, aizvien biežāk "kārtības nodrošināšanai" pieaicinātie policijas spēki — gan zemnieku streika dienā pie MK, gan Godmaņa valdības uzticības pārbaudes sēdē pie LR Saeimas) liecina — varas pārstāvji no tautas ir reāli nobijušies. Tagad tikai vajadzētu atrast drosmīgus brigadierus ar maktenām adatām un izturīgajiem diegiem. Pedagoģisku piemēru, no kuriem būtu vērtīgi pamācīties sevi par radības kroni pašpasludinājušajiem cilvēkiem, dzīvnieku pasaulē netrūkst. Vai zināt, ka čūskas laikā, kad met ādu, kļūst aklas? Turpinot šo zooloģisko analoģiju, jābrīdina cilvēki, ka lielu pārmaiņu laikā mēs bieži neapjaušam un neapzināmies, kas notiek visriņķī — realitātē. Šī līdzība brīdina būt vienmēr modriem. Tāpēc, pirms pavirši salīdzināt cilvēkus ar dzīvniekiem, der apdomāties, vai nepaliekam muļķu lomā. Latvieši — ap Jaungadu pingvīni, tagad — no grimstoša kuģa bēgošas žurkas... Jo pingvīni, kā zināms no Brēma pētījumiem, ir visnesavtīgākie, atbildīgākie, par pēcnācējiem rūpīgākie un visbeidzot — ziedoties gatavie putni dabā. Vai politiķi Latvijā par sevi ir tik augstās domās?
Zooloģiskā novele
Astoņas Bretaņas konservu fabrikas, kas XIX gadsimta beigās bija lielākās sardīņu konservu ražotājas visā Francijā, piemeklēja posts jeb, kā tagad teiktu, krīze — tās kā mēris apsēda milzīgi žurku bari, un to apjomi bija tik baismi, ka fabrikas strādnieces baidījās iziet darbā — žurkas bruka tām virsū.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.