Aivars Ozoliņš: Citādā pasaulē

Un pasaule atviegloti uzelpo par Maskavas sev piešķirtajām tiesībām uzdot upuri par savas agresijas vaininieku un rīkoties ar to, kā pašai tīk, - iznīcināt uzreiz vai brīdi paspēlēties. Pasaule ir mainījusies. Krievija ar parastajiem argumentiem - ar ieročiem - pasludinājusi, ka paliks vardarbības un melu lielvara. Jo ilgāk Rietumi tversies pie pēdējā pusotra gadu desmita iluzorās cerības, ka "ļaunuma impērija" varētu izvēlēties sev citu, brīvības un demokrātijas ceļu, jo lielākam apdraudējumam pakļaus savas brīvības pamatus. Tanks kā tribīne, no kuras Krievijas prezidentam vēstīt par brīvību, bija tikai epizode, novirze no normas. Tanks atkal ir Krievijas ārpolitikas galvenais instruments. Borisa Jeļcina mantinieks Kremlī Vladimirs Putins ir atgriezis "Krievijas varenību" tās agregātstāvoklī, kam apzīmējums - parastais imperiālisms - nav jāizdomā no jauna. Tas, ko šī atjaunotā Krievija dara ar Gruziju, ir vienkārši tas, ko pašlaik spēj un var atļauties. Jo ātrāk atzīsim acīmredzamo - ka turpinājums ir neizbēgams - ,jo labāk spēsim rīkoties šajā jaunajā īstenībā, kurai jauns apzīmējums arī nav jāizdomā. Tas ir aukstais karš, divu nesavienojamu vērtību sistēmu konfrontācija ar potenciāli iespējamu militāra spēka lietošanu. Tā ir Kremļa valdnieku izvēle, ko KGB puspulkvedis Putins kopā ar citiem "spēka struktūru" revanšistiem izdarīja jau labi sen. Pārmest Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili, ka viņš šo Krievijas atgriešanos pie agresīva imperiālisma politikas "izprovocējis" 7.augustā Dienvidosetijā, ir galvas bāšana smiltīs, cerot ar matu skaldīšanu par to, kurš "pirmais sāka", izvairīties no burlaka ar cirvi rokās, kurš jau gāž ārā durvis. Vainot gruzīnus, ka viņi esot izprovocējuši Krieviju, ir tas pats, kas vainot upuri, ka tas ar savu pretošanos izprovocējis slepkavu, kurš viņu gribējis tikai izvarot. Ja kāds vēlas rādīt uz Gruzijas provokācijām, lai ir konsekvents - ka Gruzijai nevajadzēja provocēt Krieviju ar "rožu revolūciju" 2004.gadā, ar vēlmi integrēties NATO un Eiropas Savienībā, iet demokrātiskas valsts ceļu un pašai lemt par savu nākotni, nevis pildīt norādījumus no Maskavas, kas "vēsturiski ir Kaukāza tautu drošības garantētāja", kā Medvedevs atkārto, kamēr Krievijas lidmašīnas un tanki "uzspiež mieru" Gruzijas tautai, bet tās demokrātiski ievēlēto prezidentu Krievijas politiķi salīdzina ar Hitleru un draud tiesāt "speciālā tribunālā". Krievija ar iebrukumu Gruzijā ir sasniegusi virkni taktisku un stratēģisku mērķu: ne tikai iznīcinājusi Gruzijas suverenitāti Dienvidosetijā un Abhāzijā, bet arī pastiprinājusi prasību mainīt valsts politisko režīmu; neitralizējusi Gruzijas izredzes pievienoties NATO un ar to pateikusi Ukrainai un citām bijušās PSRS valstīm, ka līdzīgi mērķi izraisīs līdzīgas sekas; atguvusi kontroli pār Kaukāzu un stratēģiski svarīgajiem Kaspijas jūras baseina naftas un gāzes tranzīta ceļiem uz Rietumiem; sākusi atjaunot XIX gadsimta parauga "ietekmes sfēru" bijušās Padomju Savienības teritorijā. Jā, Rietumi šajā reizē izrādījās esam par vāju, lai to nepieļautu. Tas ir pirmām kārtām ASV vājums, kura iemesls ir gan nepieciešamība rēķināties ar Krievijas balsi ANO Ģenerālajā Asamblejā un tās "čakarēšanas" potenciālu, gan Eiropas konformisms un atkarība no Krievijas energoresursiem. Taču demokrātija tikai šķiet esam vāja salīdzinājumā ar autoritāriem režīmiem, jo prasa visdažādāko viedokļu un interešu nemitīgu saskaņošanu. Eksistenciālu draudu priekšā tā tomēr ir stiprāka par jebkuru "varas vertikāli", kā pārliecinājāmies iepriekšējā aukstajā karā. Jautājums - kas vēl būs vajadzīgs, lai Rietumi pārliecinātos, ka ir apdraudēti? Latvija nevar atļauties gaidīt, līdz kamēr Kremlī izlems, ka, piemēram, iebildumi pret gāzes vadu Baltijas jūrā ir "fašistu agresija" pret Krievijas interesēm. Solidaritātes apliecinājumi Gruzijai ir pilnīgi nepieciešami. Taču mēs esam ES, un ir jāizmanto visas iespējas, lai Krievijai "uzvara" maksā pēc iespējas dārgi. Mēs esam arī NATO, un ir jāprasa beidzot NATO aizsardzības plānu Latvijai, kura joprojām nav, tāpat kā nav reālas aizsardzības doktrīnas. Jāstiprina Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā, ieskaitot, piemēram, kopīgus pretgaisa aizsardzības spēkus un sadarbojoties arī ar Skandināvijas valstīm. Krievijas agresija Gruzijā pat "neitrālajā" Zviedrijā izraisījusi diskusijas par aizsardzības budžeta palielināšanu, tikmēr Latvija, ko Krievija uzskata par savu "logu" uz Eiropu un nekavēsies atgūt, līdzko radīsies izdevība, šķiež naudu parādes kavalērijai un zobeniem. Valsts aizsardzība vairs nedrīkst būt korumpētu partiju nomenklatūras amatu dalīšanas smilšu kaste. Ir aukstais karš, un Latvija ir uz frontes līnijas.