Skolotāja darbs vienmēr ir bijis stāsts par cilvēcību

Savulaik esat bijusi Valsts izglītības satura centra vadītāja, šobrīd – gan matemātikas mācību līdzekļu autore, gan skolotāja, gan arī Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja. Mūsu saruna notiek kontekstā ar 6. oktobri, kad tiks atzīmēta Skolotāju diena. Jūs būtībā esat savā ziņā bijusi abās pusēs – savulaik strādājāt izglītības plānotāju pusē, tagad esat vairāk jau skolotāja darbā. Zinot kā labo, tā negatīvo, kas pēdējo gadu laikā pieredzēts gan saistībā ar izglītības sistēmu kopumā, gan pedagogu darbu, atalgojumu un visām pārējām niansēm, un skatoties no skolotāja skatpunkta – kā jūtas šodien skolotājs?

Patiesībā darbojos vēl arī daudzos citos virzienos, tostarp ar pētniecību. Bet maza atkāpe – arī tajā laikā, kad strādāju valsts pārvaldē un vēl privātajā sektorā, paralēli biju pedagogs. Es visu laiku esmu uzturējusi savu saiti ar skolu, jo mana pārliecība ir – nav iespējams būt kurpniekam, kurš nevar salabot savas kurpes. Respektīvi, nedrīkst cilvēks pazaudēt saikni ar skolu un lemt par skolu vai jebkādā veidā pieņemt lēmumus, kas ietekmē šo nozari. 

Runājot par 6. oktobri un sajūtām – pirmkārt, jāsaprot, ka skolotājs ir cilvēks, kuram katrs 1. septembris, katrs oktobris un katrs 31. maijs un arī jūnijs neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt, vienmēr ir piepildīts ar svētku sajūtu. Es neatceros nevienu gadu, kad man nebūtu bijis tādas sajūtas, ka skolotāji ir vienoti svētkos un pacilāti un skatās uz skolu ar lepnumu. Bet jāteic, ka tas, ko pēdējos gados skolotājs sagaida, ir vairāk sajūta, ka viņš ir novērtēts, ka viņš ir jaunās Latvijas sabiedrības attīstības pamatā. Jo skolotājs ir tas, kurš strādā ar to cilvēku, kurš dzīvos un strādās Latvijā nākotnē. Jau daudzus gadus šis stāsts vairs nav tikai par algu, par grafikiem, par pārslodzi, tas ir stāsts par to, kā redzam skolotāju ne tikai svētkos, bet kā viņu redzam ikdienā, kā apzināmies to, ka skolotāju paliek arvien mazāk, kā iedvesmojam skolotāju, kā tomēr visi kopā skatāmies uz izglītības nākotni, jo tā lielā mērā nav atkarīga tikai no skolotājiem, ministrijas vai skolu direktoriem, tā ir atkarīga arī no mūsu sabiedrības – cik ļoti mums visiem šī sadaļa ir svarīga. Protams, tā sabiedrības daļa, kurai ir bērni, ar katru gadu daudz vairāk izjūt to, ka skolās pieaug prasības, visu laiku ir pārmaiņas, un skolotājs noteikti ir tas, kurš sabiedrībai var radīt pārliecību, ka šīs pārmaiņas ir uz labu. Manuprāt, viņiem tas visnotaļ labi izdodas, jo viņi uz pārmaiņām skatās caur to, ko no tām iegūst bērni.

Skolotāji šobrīd izglīto tos bērnus un jauniešus, kuri nākotnē savā darba dzīvē strādās sabiedrībai svarīgās profesijās – būs automehāniķi, ekonomisti, pedagogi, ministri. Paudāt, ka skolotājam ir svarīgi justies novērtētam, tostarp no sabiedrības.