Ironiski un, ja raugās no šīs partijas viedokļa, arī netaisnīgi, ka tieši JL nu ir jāizstrebj putra, pie kuras ievārīšanas to nemaz nelaida tuvumā. Ironiski, ka turklāt arī šīs valdības tapšana vai netapšana būs atkarīga pirmām kārtām no Tautas partijas, kas pati ir visvairāk atbildīga par to, ka Latvijai globālā ekonomiskā krīze ir smagāks trieciens nekā daudzām citām valstīm. Taču arī TP ir itin ironiskā situācijā — tai reāli nav citas iespējas, kā vien piedalīties šajā valdībā un vēlēt tai izdošanos.
Līdz ar Dombrovska nosaukšanu TP kandidāts premjerministra amatam Edgars Zalāns vairs nav alternatīva — ja Dombrovska valdības nebūs, tad nebūs tāpēc, ka TP to nepieļaus, bet tādā gadījumā nekādā Zalāna vai jebkurā citā valdībā nebūs ne JL, ne Pilsoniskās savienības, un tas nozīmētu, ka būtu tā pati sabiedrības uzticēšanās paliekas iztērējusī koalīcija, kas līdz šim, vai pat sliktāka — ar promaskavisko Saskaņas centru. Bet tas savukārt nozīmētu, ka prezidentam Valdim Zatleram būtu grūti neīstenot piedraudējumu ierosināt Saeimas atlaišanu. Tad ārkārtas vēlēšanas būtu kapa zvans TP, kas tajās varētu piedāvāt vēlētājiem ne tikai trekno gadu rūgto atraugu, bet arī nupat izčakarētu valdību un līdz ar to vēl sliktāku vai tad jau vienkārši katastrofālu valsts ekonomisko stāvokli. Lai cik neomulīga TP varētu šķist valdība, kurā ne tikai būs divas līdz šim opozīcijā strādājušas partijas, bet arī, iespējams, nebūs līdzšinējo darījumu partneru — Šlesera "mācītāju" —, tai faktiski nav izvēles.
Krīzes stāvoklis arī sašaurina politisko manevru un aizkulišu darījumu iespējas un neļauj dzīt valdības taisīšanas intrigas mēnešiem vai nedēļām ilgi. Valsts nevar atļauties ilgstošu politisku nestabilitāti, kas noteikti vēl pasliktinātu bēdīgo ekonomisko situāciju un apdraudētu arī vienīgo nopietno naudas avotu — Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas aizdevumu, kura pirmais miljards eiro Latvijā ienāca trešdien, taču turpmākie būs atkarīgi no šā pirmā izlietošanas un no aizdevuma nosacījumu pildīšanas.
Varbūt tā tikai šķiet, taču izskatās, ka valdības veidotājs nebūt nav priecīgs, ka Zatlers izvēlējās viņu, nevis Zalānu. Bet arī tas vieš cerību, ka valdība varētu būt sekmīga, jo ļauj uzskatīt, ka Dombrovskis acīmredzot saprot situācijas nopietnību un ka valdībai būs jāpaveic gandrīz nepaveicami darbi. Un arī to, ka, jo sekmīgāk valdība tos veiks, jo nepopulārāka var kļūt. Atšķirībā no "parastas" valdības šīs galvenais darbs būs nevis visiem iedot naudu, bet gan visiem to atņemt. Tas nevar būt populāri.
Dombrovskim, protams, ir jāapzina Godmaņa valdības atstātais mantojums, taču no "darītāju" iepriekšējos gados sastrādātā lamāšanas vien vairāk naudas budžetā nebūs. Tāpēc ir apsveicami, ka valdības veidotājs sāk nevis ar ministriju dalīšanu, bet gan ar paziņojumu, ka būs jāsamazina budžeta izdevumi par 700 miljoniem, jo "alternatīva ir — valsts bankrotē", tāpēc viņš redzot savu uzdevumu partiju vienošanā nevis ap sevi, bet gan ap šiem budžeta grozījumiem, un jau valdības deklarācijā jāieraksta šim mērķim paveicamie darbi.
Tā ir milzīga summa, cietīs ļoti daudzi un ļoti sāpīgi, tāpēc valdības veidotājam var ieteikt uzreiz runāt pavisam atklātu valodu un pateikt, ka algas kļūs mazākas faktiski visiem valsts sektorā strādājošajiem. Labāk lai kaut kas no drūmās patiesības vēlāk izrādās ne tik drūms, nekā šokēt sabiedrību pa daļām un pēc kārtas — ārstus, skolotājus, bibliotekārus, policistus utt., izraisot pēc kārtas katras grupas protestus.
Valdības uzdevumu smagums gan var palīdzēt Dombrovskim mazināt parastā partiju tirgus nozīmi valdības veidošanā, taču būtu naivi iedomāties, ka līdz ar sarunām starp partijām nav sākusies arī šāda tirgošanās, un, protams, klāt uzreiz ir arī politikas aizkulišu diriģenti.
Piemēram, Zaļo un Zemnieku savienība, kas bija gatava atbalstīt jebkuru kandidātu, kuru prezidents nosauktu, uzreiz gribētu tikai tādu nieku kā visas tās pašas trīs ministrijas, kuras tai jau ir, kaut gan nespēj piedāvāt pat jēdzīgu kandidātu pašu ministra sapostītajai zemkopības nozarei. Bet TP priekšsēdētājs Segliņš, acīmredzot saņēmis vēsti no mākoņiem, piepeši paziņo, ka vispār jau viņa partija vēl nemaz arī neesot izlēmusi, vai ies Dombrovska valdībā, likdams izskatīties pēc muļķa savas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājam Kučinskim, kurš pirms tam bija pavēstījis, ka TP "faktiski pieņēmusi lēmumu iet valdībā ". LPP/LC Saeimas frakcijas vadītājs Andris Bērziņš gan teic, ka "mēs nespēlēsim nekādas spēlītes ar valsti", taču partijas īpašniekam Šleseram, kas ceturtdien paziņoja par nodomu pārcelties uz jaunu spēļu laukumu — Rīgas domi —, noteikti nav vienalga, kas notiks ar viņa Satiksmes ministrijā iekopto astoņkāji, un arī "zaļo zemnieku" premjerministra kandidātam Aivaram Lembergam droši vien rūp, vai Latvijas dzelzceļš turpinās karot ar Kālija parku.
Taču krīze ir stipra kārts, ko valdības veidotājam izmantot, lai piespiestu spēlmaņus papriekš nākt ar tās risinājumu priekšlikumiem, nevis krēslu sarakstiem, un pašam izvēlēties sava kabineta ministrus. Kura partija gan gribēs kļūt par valdības izgāzēju un tātad varbūt arī valsts bankrota vaininieci, turklāt zinot, ka tādā gadījumā acīmredzot būs ārkārtas vēlēšanas?