Aivars Ozoliņš: Mazs bij’ tēva novadiņ(i)s

Iebildumi, ka krīze nav īstais laiks novadu apvienošanai — jo valdība nevarot nodrošināt tam finansējumu, pašvaldību budžeti saruks un jauno lielo novadu perifērijas var nonākt pagrimumā — sadrūp pret monumentālo visas valsts finanšu sistēmas un ekonomikas sabrukuma bubuli. Reformai, iespējams, sliktākais laiks izrādījies esam labākais tās īstenošanas likuma pieņemšanai. Ceturtdien Saeima nolēma, ka Latvijā pašreizējo vairāk nekā 500 pašvaldību vietā būs 109 novadi un deviņas lielās pilsētas. Rezultātam vajadzētu būt — novadu efektīvāka pašpārvalde, augstāka dzīves kvalitāte, lielākas attīstības iespējas. Taču, vai būs izdevies sasniegt šādus reformas mērķus, varēs novērtēt tikai pēc laika, un droši vien būs gan zaudētāji, gan ieguvēji. Otro vajadzētu būt krietni vairāk, lai reformu varētu uzskatīt par izdevušos, taču diemžēl nav bez pamata bažas, ka pārāk liels īpatsvars apsvērumos par reformas veidu un līdz ar to rezultātu var būt mērķiem, kuri ir daudz šaurāki par pirmīt minētajiem. Reformas virzītāji, kuru priekšgalā kopš Andra Šķēles premjerēšanas laikiem deviņdesmito gadu otrajā pusē ir bijusi Tautas partija, arvien uzstājuši, ka lielākas pašvaldības, kā to rādot arī statistika, nozīmē augstāku dzīves līmeni, lielāku administratīvo spēju ar mazākiem pārvaldes izdevumiem, lielākas finanšu iespējas, tai skaitā iespējas tagad iegūt Eiropas Savienības programmu finansējumu. Nu, īsumā, attīstība un labklājība visiem — katram Latvijas iedzīvotājam, novadam, valstij kopumā. Tas tā varētu un tā tam vajadzētu būt, tikai Latvijas apstākļos diemžēl jāvaicā — vai attīstība, pateicoties vadošās un virzošās partijas gādīgumam? Pie varas esošo un līdz šim bijušo partiju patriarhālā "reģionālā politika" — valsts budžeta naudas neslēpta dalīšana "savām" pašvaldībām — arī minēto statistiku, ka kopumā lielāki novadi ir pārtikušāki, saduļķo ar jautājumu — vai tikai tāpēc, ka ir lielāki, vai arī tāpēc, ka lielākie politiskajām partijām ir interesantākie kā elektorāta nodrošinātāji? Nāk atmiņā pirms kāda laika Aigara Kalvīša televīzijas diskusijā no sirds izšautais, ka TP nevarot palīdzēt "visiem" pagastiem, jo tai esot tikai "puse Latvijas". Tāpēc jāvaicā — vai reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns tikpat pārliecināti deklarētu, ka "vairāk nekā 3000 deputātu valstī ar mazāk nekā 2,5 miljoniem iedzīvotāju, manuprāt, liecina tikai par kvantitāti, nevis kvalitāti", ja visi 3000 būtu TP biedri? Tā nav tikai TP domāšana. Līdz anekdotei savu lēmumu vienā izņēmuma gadījumā balsot par citādu, nekā valdības likumprojektā, plānojumu, konkrēti — par Gailīšu pagasta veidošanu — debatēs Saeimā izpauda TB/LNNK deputāts Dzintars Rasnačs: "Esmu tur bijis regulārs viesis, un tur arī ir ļoti daudz manu atbalstītāju." Diemžēl ne tikai rūpes par reģionu attīstību un to iedzīvotāju dzīves kvalitāti vada gan reformas motoru TP, gan lielāko bremzi Zaļo un Zemnieku savienību. Taču pat neatkarīgi no ZZS un citu likuma pretinieku savtīgajiem apsvērumiem un daļas pagastveču saprotamās vēlmes vienādot pagasta un savas intereses mazo pašvaldību iedzīvotājiem var būt iemesli bažām par nākotni. Viņi var norādīt uz neskaidro pašvaldību finansēšanas sistēmu (Saeima vēl pat nav saņēmusi no valdības jauno pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumprojektu), nesakārtoto infrastruktūru, iespējamo pakalpojumu klāsta un kvalitātes sašaurināšanos — skolu, bērnudārzu, slimnīcu slēgšanu jauno novadu nomalēs. Vājš mierinājums, ka, piemēram, daudzas mazās skolas nāksies slēgt tā kā tā, ugunsdzēsēju un policistu arī būs mazāk neatkarīgi no reformas, jo — ir krīze, arī pašvaldībām jātaupa! Krīze ir ne tikai valstī, bet arī valdošās koalīcijas partijām. TP šā likuma izgāšana papildus visām problēmām, ko tās trekno gadu ekonomiskā politika radījusi valstij, būtu kapu zvans. Savukārt pret likumprojektu ar dažiem izņēmumiem balsojušajiem ZZS citkārt amēbiskajiem piebalsotājiem šī ir iespēja distancēties no "darītāju" sadarītā, tikai, protams, piesardzīgi — lai gluži no siles tomēr nepadzen. Toties Maskavas "eiropeiskajam" politprojektam Saskaņas centrs, kura elektorāts tā kā tā ir galvenoties Rīgā un Latgales lielākajās pilsētās, šī bija laba iespēja izdarīt vērtīgu pakalpojumu TP un premjerministram Ivaram Godmanim un līdz ar to spert solīti tuvāk valdībai. Rezultātā katrs varas kambaru apdzīvotājs dabūja, ko gribēja. Paliek jautājums, vai ārpus šiem kambariem mītošie dabūja labāko, ko ir pelnījuši. Likums bija jāpieņem, reforma sen bija jāpabeidz. Tiktāl valdības un Saeimas paveiktais būtu vērtējams atzinīgi, un arī Valsts prezidents solījis nekavēties ar tā izsludināšanu. Taču kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka mūsmāju lēmēji valstij tiešām svarīgus lēmumus spēj pieņemt galvenoties ārējā spiediena rezultātā. Un arī tad nespēj pārliecināt, ka dara to visas valsts iedzīvotāju interesēs.