Aivars Ozoliņš: Obama iedvesmai

ASV 44.prezidents būs pastāvīgs atgādinājums par it kā pašsaprotamo, taču diemžēl vēl itin daudziem grūti pieņemamo, — ka cilvēkus vērtē pēc tā, kas viņi ir un ko dara, nevis pēc nebūtiskām ārējām pazīmēm. Arī prezidentu Obamu vērtēs pēc viņa lēmumiem, un viņa nebūtiskā ārējā atšķirība no visiem iepriekšējiem Baltā nama saimniekiem viņam nebūs ne attaisnojums, ne privilēģija. Toties visas pasaules rasistiem, arī Latvijā, otrdien tika atņemts viens no galvenajiem viņu aizspriedumu un netīrās sirdsapziņas "morālajiem" un arī, ja tā var teikt, politiskajiem attaisnojumiem — ka vislielākie rasisti tomēr esot amerikāņi, lai arī ko viņi sludinātu pārējai pasaulei par brīvību, demokrātiju un cilvēka tiesībām. Amerikas tauta otrdien pārliecinoši parādīja savas demokrātijas spēku un kārtējo reizi nolika standartu pārējai pasaulei. Jaunajam prezidentam ir pienākums un atbildība attaisnot milzīgās cerības, ko ar viņu saista gan amerikāņi, gan cilvēki Eiropā un citur pasaulē. Darba viņam netrūks. Ekonomika, pareizāk, finanšu krīze un ekonomikas lejupslīde, ko tā iesāka, bija svarīgākais apsvērums vēlētajiem un palīdzēja Obamam uzvarēt, taču turpmāk būs arī vissmagākais jautājums, ko viņš nevarēs ne atlikt, ne apiet. Starptautiskā drošības situācija ir ne mazāk izaicinoša, turklāt ne viens vien politiķis un režīms pasaulē gaidīja, kurš būs nākamais prezidents, un noteikti mēģinās pārbaudīt, kā Obama reaģēs uz krīzi, ko tuvākajā laikā varam sagaidīt kādā no daudzajiem gruzdošajiem konfliktiem. Ne jau netīšām Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva jau pagājušomēnes paredzētā pirmā uzruna valstij un pasaulei, ko finanšu krīzes trieciens bija licis atlikt, tika pasniegta trešdien, nākamajā dienā pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Amerikas attiecībās ar Putina režīmu cilvēkiem Latvijā un citur bijušās impērijas pierobežā otrs prezidenta amata kandidāts — republikāņu senators Džons Makeins — varēja šķist vēlamāks. Viņš ir vairākkārt bijis arī Rīgā, lieliski pazīst situāciju Eiropā un mūsu reģionā un nelolo ilūzijas par Krieviju. Taču būtu aplami piedēvēt šādas ilūzijas jaunajam prezidentam. Priekšvēlēšanu debatēs Obama bez aplinkiem paziņoja, ka Krievijas rīcība Gruzijā ir nepieņemama un ka Krievija "nevar pretendēt uz XXI gadsimta lielvaras statusu, vienlaikus uzvedoties kā XX gadsimta diktators". "Mums ir pienākums apsolīt (..) igauņiem, lietuviešiem, latviešiem, poļiem un čehiem, ka mēs atbalstīsim viņu centienus," Obama apsolīja. Arī ārpolitikā ļoti pieredzējušais viceprezidents Džo Baidens mums nav svešs un ir pat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni par atbalstu Latvijai ceļā uz NATO. Var pieminēt, ka Obamas galvenais padomnieks Senātā bija no latviešu ģimenes nākušais Maikls Strautmanis, kas bija arī prezidenta kandidāta komandā. Taču svarīgākais — ASV vienmēr ir atbalstījušas Baltijas valstis, nekad nav atzinušas to inkorporāciju Padomju Savienībā un paliks mūsu galvenais stratēģiskais partneris arī turpmāk. Nupat Rīgā bija (un ne jau pieklājības vizītē vai tūrisma braucienā) Amerikas augstākā militārpersona admirālis Maikls Mullens, kas būs to cilvēku komandā, kuri sniegs jaunajam prezidentam pārskatu par drošības situāciju pasaulē. Starp problēmām, kuras Obamam būs jārisina, ir gan Irāka, kur drošība arvien uzlabojas, gan Afganistāna, kur tā pēdējā laikā pasliktinās. Irāna ar tās kodolambīcijām būs, iespējams, vissmagākais jautājums, Ziemeļkoreja droši vien arī mēģinās pārliecināties, vai jaunais prezidents, kas acīmredzami dod priekšroku sarunām, nevis spēkam, nav pielaidīgāks pret tās centieniem iegūt kodolieročus. Un, protams, arvien neatrisināts ir Izraēlas un palestīniešu konflikts. Jaunajam prezidentam rīkoties palīdzēs arī Amerikas politikā retā situācija, ka viņa partijai ir vairākums gan Kongresā, gan Senātā. Taču šāda ietekme ne vienmēr automātiski nozīmē lielāku atbildību — tas ir arī kārdinājums pieņemt lēmumus nevis tāpēc, ka tie ir vislabākie, bet gan tāpēc, ka tos ir iespējams pieņemt. Taču tas nozīmē arī, ka demokrātiem un viņu prezidentam ir jārēķinās, ka par savām kļūdām tiem būs jāatbild pašiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ikvienu viņu kļūdu politiskie oponenti labprāt uzskatīs par viņa pieredzes trūkuma un tātad vājuma apstiprinājumu. Taču amerikāņu dāvātais uzticības mandāts Obamam ir milzīgs — šīs vēlēšanas izraisīja sen nepieredzētu sabiedrības entuziasma uzbangojumu un milzīgu vēlētāju līdzdalību. Amerikāņiem politika atkal ir ārkārtīgi svarīga, bet pārējai pasaulei Amerikas politika vienmēr ir bijusi un arī jaunā prezidenta vadībā būs svarīga.