Askolds Rodins: Plīstošo stiklu nedēļa

Apstiprinājās vecā patiesība, ka no citu pieredzes maz mācās. Viļņā notikušais nav gluži Rīgas otrdienas vakara dvīņubrālis, taču, neapšaubāmi, grūti nesaredzēt "vienu šniti". Viss sākās ar miermīlīgu kopā sanākšanu, pietiekami skaidri formulētām prasībām. Doma laukumā galvenā prasība bija Saeimas atlaišana, Viļņā — ekonomiskas prasības, kas saistītas ar Lietuvas valdības sākto jostas savilkšanas politiku. Rīgā mītiņu organizēja Sabiedrība citai politikai — oficiāli reģistrēta politiskā partija. Viļņā — Lietuvas Arodbiedrību konfederācija, kas arī nav nekādi pagrīdnieki. Varam minēt vairākas atšķirības. Rīgā mītiņš ilga pusotru stundu, Viļņā — četrdesmit minūtes. Rīgā viss notika diennakts tumšajās stundās, Viļņā — gaišajās. Tomēr atšķirības nekādi neietekmēja galveno iznākumu: gan Rīgā, gan Viļņā (arī Sofijā) organizatori zaudēja kontroli pār pasākumu beigu cēlienu un miermīlīgās akcijas pārauga grautiņos. Interesanti, ka gan Rīgā, gan Viļņā no akciju organizatoru puses izskanējusi atziņa, ka pie nekārtību cēloņiem pieder "neprofesionāla policijas rīcība". Dabiski, ir arī pretējs viedoklis. Ne Rīgā, ne Viļņā (arī Sofijā ne) galvenie grautiņu dalībnieki nenāca no mītiņu apmeklētāju vidus. Tie uzradās "no nekurienes" — gados jauni un lielākoties alkoholā iedvesmu smēlušies cilvēki, kuriem nebija ne politisku, ne ekonomisku prasību, bija vēlēšanās "izlādēties", kas tikai attālu saistāma ar ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos Latvijā un Lietuvā. Baltijas valstīs līdz šim notiekošie procesi noritējuši visai līdzīgi, tāpēc būtu likumsakarīgi jautāt, vai kaut kas tamlīdzīgs nav gaidāms arī Igaunijā? Visticamāk, ka ne. Jau tāpēc vien, ka Igaunijā ekonomiskā situācija tomēr ir labāka nekā Latvijā un Lietuvā. Taču galvenais, domājams, ir tas, ka Tallinā labi atceras, kādas ir plašu ielu nekārtību un ar tiem saistīto grautiņu sekas. Aprīļa beigās apritēs divi gadi, kopš Tallina piedzīvoja "bronzas nakti", kas pēc mēroga stipri vien pārsniedza nekārtības Rīgā un Viļņā. "Bronzas naktij" nebija nekāda sakara ar ekonomiku vai sociālo spriedzi. Sarkanarmieša pieminekļa pārvietošana no Tallinas centra uz karavīru kapsētu bija politiska lieta, piedevām — Igaunijas iekšējā lieta. Toreiz grautiņi guva plašu rezonansi, un šī rezonanse bija nosodījums — Igaunijas sabiedrībā un arī citās demokrātiskās zemēs. Var teikt, ka Igaunijas sabiedrībai, izņemot radikāļus, izstrādājusies sava veida imunitāte pret viedokļu aizstāvēšanas galējām, vandaliskām formām. Kļuvis zināms, ka vakar Rīgā tiesībsargāšanas struktūra tikusi klāt cilvēku grupai, kas plānojusi jaunu grautiņu rīkošanu. Detaļas netiek izpaustas, taču tagad ir pilnīgi skaidrs, ka otrdienas masu nekārtības nebija vienkārši pūļa spontāna reakcija uz tāpat spontāni izkliegtiem uz vardarbību rosinošiem saukļiem. Turklāt cilvēki, ja, protams, tiem nav specifisku nolūku, nemēdz nākt uz mītiņiem ar olām un degmaisījuma pudelēm kabatās. Destruktīvi noskaņoti cilvēki parasti sevi attaisno ar to, ka viņi tikai dara tā, kā gribētu darīt "pasīvais vairākums", kas domā līdzīgi, tomēr neuzdrošinās rīkoties. Mūsdienās uzskatāms "klusā atbalsta" paraugs redzams tepat kaimiņos — Krievijas lielajās pilsētās, kur ksenofobiski noskaņotu jauniešu bandas piekauj un pat noslepkavo cilvēkus tikai par to, ka viņiem ir "neslāvisks ārējais izskats". Nevar teikt, ka tas galīgi netiktu apkarots. Tiek, tikai jēliem nagiem. Tas tāpēc, ka tiesībsargājošo struktūru darbinieku vidū netrūkst cilvēku, kuru sirdij arīdzan ir tuvs sauklis "Krieviju — krieviem". Domājams, pie mums vēl nav pārkāpta tā bīstamā robeža, kad politikas huliganizācija kļūst par pašsaprotamu politiskās kultūras sastāvdaļu, kad vitrīnu dauzīšana un automašīnu dedzināšana sāk tikt uzskatīta par galēju, taču visumā pieļaujamu protesta izpausmi. Lai tā nenotiktu, ir svarīgi redzēt, ka otrdienas grautiņa organizētāji un aktīvi tā dalībnieki saņem adekvātus sodus. Tā ir medaļas viena puse. Dabiski, ir arī otra, un tā laikam gan ir vēl nozīmīgāka. Mūsu attieksme pret notikušo un nekautrēšanās (nebaidīšanās?) publiski paust tam nosodījumu. Lai "politiskie" vandaļi nedzīvotu iedomās, ka viņu plosīšanos klusībā atbalsta vērā ņemama sabiedrības daļa. Pirmais nē "politiskajiem" vandaļiem tika pateikts jau piektdien, kad pie Brīvības pieminekļa dalīja baltas lentītes, kas simbolizētu "politiskā" vandalisma nosodījumu, vienlaikus iestājoties par vārda un pulcēšanās brīvību.