Paredzams, ka Medvedeva lēmums nebūs ilgi jāgaida, un, visticamāk, tas būs pozitīvs. Citādi nebūtu deputātu mērkaķošanās ap aicinājumu prezidentam un pirms tam Abhāzijā un Dienvidosetijā sarīkoto "tautas saietu", kas pilnvaroja abu pseidovalstu "prezidentus" doties uz Maskavu un piedalīties teatralizētajos uzvedumos Domē un Federācijas padomē, kur daudzi runātgribētāji netika tribīnē laika trūkuma dēļ.
Krievijas vienīgais acīmredzamais ieguvums no starptautiski neatzīto "valstu" atzīšanas būs iespēja šķietami leģitīmi, noslēdzot vajadzīgos līgumus, saglabāt militāro klātbūtni Abhāzijā un Dienvidosetijā. Ir skaidrs, ka pēc karadarbības Dienvidosetijā Krievijas karavīri nekādi nevar tikt uzskatīti par miera uzturētājiem, jo Krievija ir parādījusi, ka tā pilnīgi noteikti ir viena no konfliktā iesaistītajām pusēm.
Miera uzturēšanas spēki tomēr jākomplektē no konfliktā neiesaistītu valstu pārstāvjiem. Protams, Krievija de facto var to nepieļaut un pasludināt, ka tās militārais kontingents tad arī ir īstie miera uzturētāji. Pasludināt, protams, var, tikai starptautiski tas būs Gruzijas teritorijā dislocējies okupācijas karaspēks.
Krievijas prezidents tika publiski pateicis, ka pagājušajā piektdienā Krievijas karaspēks atstās Gruzijas teritorijas okupēto daļu, tas īsti nav noticis. Krievija paziņojusi par drošības joslas izveidošanu starp Gruziju un Dienvidosetiju. Okupētajā Gruzijas teritorijā. Josla (6—18 kilometrus plata) faktiski jau pastāv, un tajā izvietojušies Krievijas karavīri. Medvedeva un Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī kopīgais sešu punktu pamiera plāns neko tādu neparedz. Pat šo, tai visai labvēlīgo vienošanos, Krievija nevēlas ievērot.
Runājot par Abhāzijas un Dienvidosetijas iespējamo valstiskās neatkarības atzīšanu, ir vismaz nekorekti vilkt paralēles ar Kosovu. Kosovā (tas ir dokumentēts) bija pamats runāt par genocīdu pret albāņiem.
Pilsoņu kara dēļ pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē bēgļu gaitās devās vismaz 250 tūkstoši Abhāzijā dzīvojušo gruzīnu, tā bija visīstākā etniskā tīrīšana. Krievijas daudzkārt piesauktā Gruzijas atteikšanās parakstīt ar separātajām provincēm vienošanās par spēka neizmantošanu konfliktu risināšanai saistīta ar Gruzijas vēlmi vienlaikus risināt bēgļu problēmu, dot tiem iespēju atgriezties mājās. Medvedeva un Sarkozī plānā par bēgļiem nav ne vārda. Bēgļu atgriešanās mainītu etniskās proporcijas un Abhāzijas problēma, visticamāk, izzustu. To Krievija nevēlas. Jāpiebilst, ka pašlaik, tāpat kā pirms pilsoņu kara, abhāzi Abhāzijā nav skaitliski dominējošais etnoss, viņi veido aptuveni 30% no 140 tūkstošiem provinces iedzīvotāju. Abhāzijas skaitliski vislielākā kopiena ir armēņi, taču visus vadošos, t.i., ienesīgākos, amatus ieņem abhāzi.
Nav skaidrs pirms Krievijas agresijas Dienvidosetijā dzīvojušo gruzīnu (25% iedzīvotāju) liktenis. Tagad viņi varētu kļūt par etniskas tīrīšanas upuriem, un, ja tas būs noticis, vainu vajadzēs vien uzņemties Krievijai. Dienvidosetijas marionešu prezidents Eduards Kokoiti pagājušajā nedēļa paguva publiski pateikt, ka nezinot, kā būšot ar tālāko sadzīvošanu.
Nav kaut vai puslīdz precīzi zināms Dienvidosetijā karadarbības laikā bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits. Krievija ir ieinteresēta uzrādīt maksimāli daudz bojāgājušo, jo jau parādījusies nostādne: kauju laikā bojā gājušos civiliedzīvotājus pasludināt par genocīda upuriem. Pamata šādam apgalvojumam nav, taču propagandas mērķiem tas ir noderīgs — lai izskatītos "kā Kosovā".
Agresija pret Gruziju nesa Krievijai militāru uzvaru, spēki bija pārāk nevienlīdzīgi, taču tā neatsvērs zaudējumus, kurus rada un vēl radīs fakts, ka putiniskā Krievija pirmo reizi tā kārtīgi parādīja savu īsto dabu, un tā ir nepārprotami agresīva. Tā nobiedējusi pat Krievijas it kā dabiskos sabiedrotos — NVS valstis, un īpaši satraukta ir Ukraina, kas, tāpat kā Gruzija, vēlētos kļūt par NATO dalībvalsti.
Uzbrūkot Gruzijai, Krievijas galvenais mērķis bija nepieļaut šīs valsts tālāku ceļu uz pievienošanos NATO. Lai to izdarītu, bija jāpanāk prorietumnieciski orientētās Gruzijas vadības nomaiņa pret promaskavisku. Krievijas armija droši vien varēja ieņemt ne tikai Gori un Poti, bet arī Tbilisi. Tikai tam nebūtu lielas jēgas. Gruzijas politiskajā elitē vienkārši nav tādu spēku, kas būtu ar mieru uzņemties "valsts vadību", okupācijas karaspēkam klātesot. Un arī starptautiskā reakcija būtu daudz krasāka. Krievija paņēma, ko varēja. Tikai tas nenozīmē, ka tā atteikusies no šābrīža galvenā mērķa Aizkaukāzā.