Viņaprāt, tas var beigties ar to, ka “latviešu nācija nenodzīvos līdz pusmūžam”.
Par saturīgāko darbu tuvākajā nākotnē viņš nosauc paredzamos budžeta labojumus. “Ja viņiem izdodas tos pieņemt, tad pēc tā arī vajadzētu valdību vērtēt. Protams, pirmais asākais pasākums viņiem bija [Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja Alekseja] Loskutova atlaišana — skaidrs, ka to nevarēja izdarīt populāri, lai tauta sagaidītu [premjeru Ivaru] Godmani ar ziediem. Tajā pašā laikā tas bija absolūti nepieciešami — gan šīs valdības saglabāšanai, gan, protams, arī valstij. Ja ļoti atbildīgā postenī esošs cilvēks izrādās ar Napoleona kompleksu sirgstošs, bet īstenībā sīkmanīgs ļautiņš — viņš ir jāvāc nost no amata,” intervijā klāsta M.Bendiks.
Uz jautājumu, vai “šoreiz Loskutova atstādināšana tika paveikta daudz kvalificētāk nekā iepriekš”, biznesa un sabiedrisko attiecību konsultants atbild apstiprinoši. “Ja tu ķeries pie kāda procesa, tad tev jābūt vajadzībai un iespējai to novest līdz galam. [Ekspremjeram, Tautas partijas pārstāvim Aigaram] Kalvītim iespējas nebija atšķirībā no Godmaņa, kurš to izpildīja. Rezultāts ir tabulā. Apskatieties. Kalvītis — 0, Godmanis — 1.”
Savukārt iespējamo atsevišķu ministru amatu likvidēšanu, uz ko intervijā norāda LA žurnālisti, viņš uzskata par pozitīvu ziņu.
Kā skaidro M.Bendiks, “šīs “īpašo uzdevumu” vai “sekretariātu” ministru vietas izveidoja, jo politiskā elite nevarēja vienoties par racionāliem kompromisiem un to vietā izmēģināja kaut kādus sarežģītus, samurgotus”. Viņš norāda uz piemēriem citur pasaulē, kur valdības nav daudzskaitlīgas un atgādina, ka pirmskara valdībās neesot bijis atsevišķa kultūras ministra.
“Bija Izglītības un kultūras ministrija, bet nevar teikt, ka tamdēļ latviešiem kultūras būtu mazāk. Tagad vienubrīd bija pat zinātnes ministrs, bet ar to nevienā šajā nozarē stāvoklis nav gan uzlabojies. Informāciju tehnoloģijās kaut kas virzījās uz priekšu, kamēr nozare bija Satiksmes ministrijas pakļautībā, bet, tikko izveidoja speciālu e—lietu sekretariātu, viss ir sačakarēts un atpalicis, ar notriektiem miljonu zaudējumiem,” klāsta M.Bendiks.
Viņaprāt, “svītrot” trīs vai četrus posteņus valdībā ir pareizais ceļš.
“Ziniet, es neredzu nevienu impulsu, ka kaut kas Latvijā mainītos uz labo pusi, un vienīgi Godmaņa paziņojumi par 100 vai 250 miljonu latu budžeta apcirpšanu liek domāt — ja to pieņems, tad drusku pierausies un tik bezjēdzīgi naudu vairs netērēs. Nebūs jau arī ko tērēt,” norāda konsultants.
Viņš arī neredzot vajadzību, ka jebkuram ierēdnim ir mobilais telefons uz valsts rēķina, jo ierēdņiem jāsēž darba laikā pie sava datora. Arī automobili, viņaprāt, “vispār nevienam nevajag piešķirt”.
M.Bendiks atminas, ka “1997.gadā īsi pirms savas nomešanas tādas lietas mēģināja kustināt [ekspremjers] Andris Šķēle. Nesekmīgi. Dabūja pretī, kad gribēja izstrādāt metodiku, kuram ierēdnim drīkst piešķirt auto, kuriem to nevajag. Tagad tā vietā ir metodika, ar cik dārgu vāģi katrs drīkst pārvietoties. Neviens i neiepīkstas, ka tā nevajag. Mēs esam saražojuši ierēdņus — valsts sekretāriem vietniekus, vietniekiem padomniekus un vēl nezin ko, apgādājušies ar autoparku, mobilo tālruņu parku un grezni dzīvojam. Te vajag mainīt ierēdniecības komplektēšanas pamatprincipus, nevis spriedelēt, vai samazināt par trīs vai pieciem procentiem no šā “klana” vai nemaz “nesaīsināt”.
Intervijas noslēgumā M.Bendiks stāsta, ka neredzot [cerību] “stariņu”. “Tas, ka sakārtos budžetu, ir vienīgā labā ziņa, ko es šogad esmu dzirdējis. Un tas vēl nav noticis fakts! Es baidos, ka, uznākot lielajai referendēšanai, kopējā bilde būs mālējama vēl tumšāka.”