Pat pieverot acis uz to, ka Eiropas lielvalstu līderu gaudas par «multikulturālisma» izgāšanos ir lielā mērā politiski motivētas, vienlaikus atzīstot reālu problēmu esamību šajās valstīs, vienīgais, kas Latvijai no tā secināms, ir nepieļaut līdzīgas kļūdas tālā nākotnē, kad uz mūsu valsti sāks plūst darbaspēks no ļoti tālām un svešām zemēm. Starp līdzšinējo sabiedrības saliedēšanas procesu Latvijā un Rietumeiropas valstu problēmām nav liekama vienādības zīme. Mūsu un viņu «multikulturālisms» ir atšķirīgs.
Vienkāršojot lietas, patiesībā varētu pat teikt, ka Latvijā nav nedz paša multikulturālisma, nedz tā radīto problēmu, ar kādām tiešām saskaras rietumvalstis, kurās ir lielas islāmticīgo kopienas, kas nākušas no citās tradīcijās balstītām valstīm. Latvijā vēsturisku apstākļu dēļ ir izveidojušās divās valodās runājošas kopienas, taču starp tām nav lielo kultūras problēmu, un šajā gadījumā ar kultūru domāts plašāks politisks, ekonomisks un tiesisks sabiedrības attīstības ietvars. Gan etniskie latvieši, gan lielākā daļa Latvijas mazākumtautību nāk ko kultūrām un tradīcijām, kas augstu vērtē vienlīdzīgas izglītības iespējas, sieviešu tiesību ievērošanu, reliģijas nodalīšanu no valsts funkcijām, tāpat ekonomiskās darbības brīvību un demokrātiju kā tādu. Neviena no Latvijas kopienām neapdraud otras kopienas vērtību sistēmas pamatus, par ko pamatoti savās valstīs satraucas Rietumeiropas politiķi.
Atšķirībā no Rietumeiropas «svešajām» kopienām, kurām mēdz būt grūtības pieņemt uzņēmējvalsts vērtību sistēmas pamatus, Latvijas valodu ziņā atšķirīgās kopienas nedzīvo nošķirti kā, piemēram, manā mītnes zemē Dānijā, kur imigrantu apdzīvoto «geto» problēmu tagad viļā kā karstu kartupeli pa muti. Tā, protams, ir pašu rietumvalstu radīta problēma, savulaik plaši atverot durvis savas labklājības celšanai nepieciešamajiem viesstrādniekiem un ļaujot tiem mitināties noslēgtās kopienās, domājot, ka tā ir pārejoša parādība, par kuru lielākajai daļai sabiedrības nav nekādas daļas.
Pat tikai virspusēji aplūkojot Latvijas un citu rietumvalstu sabiedrības šķeļošās problēmas, kļūst skaidrs, ka darīšana ir ar dažādām lietām, kurām arī risinājumi ir atšķirīgi, un tie meklējami pašu spēkiem. Taču nevienā gadījumā nav attaisnojama šīs problēmas izmantošana savtīgiem politiskiem nolūkiem.