Viedokļu atšķirību dēļ no amata atkāpjas sabiedrisko mediju uzraudze
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekle Sanita Upleja-Jegermane otrdien iesniegusi padomei paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās.
Sanita Upleja
Vienotība purvā
Labi zinām, ka Vienotība nav ne Saskaņas centrs, ne ZZS, ne PLL. Katrai no šīm partijām vai apvienībām ir savi vēlētāji, kuriem ir savi kritēriji, standarti, vērtības un ētiskās prasības tiem, par kuriem viņi atdevuši savu balsi vēlēšanās. Arī to mēs labi zinām. Tad kāpēc Vienotības politiķi, no kuriem viņu vēlētāji pamatoti sagaida augstākus standartus, saprotamāku un ētiskāku rīcību, izliekas to neredzam?
Diskusiju process var izrādīties interesantāks nekā formālais prezidenta vēlēšanu iznākums
Dzīvojam demokrātiskā valstī, un drīzumā gaidāmās prezidenta vēlēšanas ir īstais brīdis, lai izbaudītu demokrātijas un vārda brīvības jaukumus līdz mielēm. Par amatā esošā prezidenta un potenciālā kandidāta otrajam termiņam Valda Zatlera personību šajās dienās izsakās visi, kam vien nav slinkums.
Kauls bez gaļas
Rīgas pils saimnieka ierosinājumam diskutēt par tautas vēlētu prezidentu ar pārsteidzošu degsmi sekojušais visplašākā politiskā spektra pārstāvju un sabiedrības autoritāšu atbalsts var izrādīties kauls bez gaļas. Nepārsteidz politiķu gatavība par katru cenu sagādāt tautai morālu kompensāciju pašlaik neiespējamo materiālo labumu - lielāku algu, pensiju un pabalstu - vietā.
Būt sabiedriskajai televīzijai
Jaunā LTV seriāla visuresošā reklāma retoriski jautā: vai tas ir par daudz prasīts - būt mīlētai? Tikpat retorisks ir jautājums LTV vadībai: vai tas ir par daudz prasīts - pildīt sabiedriskās televīzijas uzdevumus un just atbildību par sabiedrības naudas izlietojumu?
Ko muļķo Šlesers
Latvija ir skaista, droša, tīra, zaļa un stabila zeme lieliskā vietā, mierīgākajā pasaules daļā Eiropā, ES dalībvalsts - raksta Saeimas deputāts Ainārs Šlesers (PLL) pagājušajā nedēļā šā laikraksta slejās un piebilst, ka «te ir lieliskas iespējas dzīvot, baudīt dabu un kultūru un attīstīt biznesu».
Dažādie vēstures pavedieni
Katrs no mums aug ar savas dzimtas un kopienas vēsturi un labi zina, ka tā prātā un dvēselē nosēžas uz palikšanu kā vēstures primārā versija, pat ja būtiski atšķiras no skolā mācītā par zināmiem notikumiem laikā un telpā. XX gadsimta vētrainie notikumi Latvijā un to joprojām jūtamās atbalsis XXI gadsimtā rāda, ka tā ir gana noturīga parādība. Tā nav pilnībā peļama lieta, jo galu galā ir būtiska daļa no katra cilvēka identitātes, kuru viņam ir tiesības brīvi veidot pēc saviem ieskatiem. Taču tieši identitātes stiprināšanai ir īpaši svētīgi saskatīt savu «stāstu» plašākā kontekstā.
Valsts kā ģimene
Ieilgušās finanšu krīzes izraisītās dažādu interešu grupu klaigas par bojāeju samazināta finansējuma apstākļos, savstarpēja rīdīšana un sarkano līniju vilkšana skaidri iezīmē ainu, ka atgūtās neatkarības divdesmit gados tā arī neesam iemācījušies pārvaldīt valsti un diskutēt pēc būtības par to, ko kā kopiena, sabiedrība, valsts vispār gribam, varam un kādēļ pastāvam.
Cits multikulturālisms
Klausoties Eiropas valstu līderu nesenajos izteikumos par tā dēvētās multikulturālisma politikas izgāšanos Vakareiropā, dažam labam pašmāju nācijas glābējam ir kārdinājums pieķerties šiem paziņojumiem kā pēdējam salmiņam, lai skandētu, ka arī Latvijā cittautiešu integrācija ir izgāzusies vai vispār nav iespējama.