Ja pirms pāris gadiem bezdarbnieka pabalstu (vidēji 188 lati) saņēma puse bez darba palikušo, tad pašreiz (samazinājies līdz 111 latiem) tikai ceturtā daļa. Tātad cilvēki, beidzoties pabalstam, aizvien ilgāk nespēj atrast darbu savā zemē. Vairāk nekā ceturtā daļa gan ir iesaistīta dažādos nodarbinātības pasākumos, tajā skaitā tā sauktajā simtlatnieku programmā, un bez iztikas līdzekļiem nav palikuši. Tāpat kā tie, kas saņem valsts garantētos minimālos ienākumus (40 latu) un dažādus pašvaldību pabalstus.
Var jau Ekonomikas ministrija žēloties, ka ir ļaudis, kas labāk pārtiek no pabalstiem nekā strādā. Taču ilgstoša dzīvošana nabadzībā diezin vai visus apmierina. Atcerēsimies arī Kampara kunga teikto pirms gada. Viņa ģimenei bija grūti iztikt ar 500 latiem, kas paliek pāri pēc kredītsaistību nomaksas. Tas savukārt nozīmē, ka ne ekonomikas, ne citiem ministriem īsta priekšstata par trūcīgo līdzpilsoņu tūkstošu nožēlojamo situāciju nav.
Jo, ja nabadzību būtu uz savas ādas izbaudījuši, tad nedzesētu muti, pirmkursnieku līmenī stāstot par kaut kad nākotnē veicamajiem darbiem. To, ka vajag jaunas darba vietas, zinās teikt pat skolēni. Bet par reālu reformu nepieciešamību valsts uzņēmumu pārvaldībā runāts jau gadus 20. Var jau vēl kādu laiku turpināt smērēt papīru un rakstīt plānus un programmas. Taču darba vietu skaits no tā nepieaugs.
Valdībai ir pēdējais laiks paveikt kaut ko uzskatāmu, taustāmu un izmērāmu jaunu darba vietu radīšanas sakarā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir labi zināms, ko un kā darīt, ieskaitot valsts uzņēmumu daļu pārdošanu un iegūto līdzekļu ieguldīšanu tautsaimniecībā. Ilgāka vilcināšanās veikt reālus darbus, lai novērstu nabadzību Latvijā, tikai apstiprinās, ka politiķi zaudējuši pēdējās sirdsapziņas atliekas.