Guntis Bojārs: Glābiet Baštiku un bērnu ministriju

Un ne­vajag arī brīnīties, ja drīz vien šepat piedzīvosim arī kādu skolu trilleri ASV sti­lā, kurā kāds bērns būs iz­do­mājis atriebties. Priekš­vēstneši jau šā­dam mobinga scenārijam ir bijuši. Nabaga bērni, mēs vaimanāsim, lai gan vaimanāt jau labu laiku vajag pavisam par ko citu — par nabaga Bērnu un ģimenes lietu ministriju, par žēlīgo ministru Ainaru Baštiku (LPP/LC) un tiem gandrīz 100 ministrijas darbiniekiem, kas šajā val­stī jau aptuveni pie­cus gadus ir at­bildīgi radīt sistēmas, lai vide — ģi­me­ne, skola, internets un sabiedrība, ku­rā aug mū­­su bērni, kļūtu gud­rāka, audzinošāka, atbildīgāka, un tad arī to varēs prasīt no mū­su bēr­niem. Stop, stop! Ministrijas rīcības plānā vismaz līdz 2010.gadam tā nav rakstīts, un Baštiks teiktu, ka katrai iestādei ir savs lauciņš — tā viņš nesen teica forumā par bērnu drošību inter­netā, kad izrādījas, ka priekšlikumu risinājumiem ir gana, ta­­ču virsvadītāja, kurš ar tiem strādātu tālāk, nav. Piemēram, kurš uzņemsies atbildību, lai panāktu, ka par bīstamībām interneta vidē bēr­niem jau mācītu pirmajā klasē līdzīgi kā kād­­reiz ceļu satiksmes noteikumus. Izglītības un zinātnes ministrija, kurai datori saistās vien ar informātikas skolotājiem? Vai varbūt, lai to da­ra portāls draugiem.lv, kam pieder šī ideja? Vai varbūt e-lietu sekretariāts? Vai vis­la­bāk Bils Geits? Murminot Baštiks ap­so­līja, ka parūpēsies. Taču jau tās dienas vakarā mi­nis­trijas izplatītajā preses relīzē šis solījums tika aizmirsts. Pērn bija vairāki gadījumi, kad no nevērības cieta mazi bērni, kas bija dzi­mu­ši mātēm, kurām jau iepriekš bijuši atņemti bērni. Mi­nis­tri­ja solīja domāt un izveidot sistēmu, kā jaun­dzi­mušos pamanīt laikus agrāk so­dīto māšu ģimenēs, ņemot vērā, ka tās varētu uz­ska­tīt par riska grupu. Arī te izrādījās nepārvarams insti­tū­ci­ju mežs — Veselības mi­nistri­jai ir dzemdību nami, kur bērni dzimst, Labklājības mi­nis­trijai ir sociālie darbienieki, kas uzrauga ģimenes, un galu galā čiks. Ne­kādas sis­tēmas nav un ne­būs ne šogad, ne arī, kā iz­skatās, nā­kam­gad, lai gan varbūt pie­tiktu tikai ar to, ka visas jau­nās māmiņas kāds pārbaudītu Ie­dzī­­votāju reģistrā, kur pat­laban jau tiek fik­sētas iepriekš atņemtas aizgādības vai aprūpes tie­sības, un tās nonāktu "zem lupas". Bet šis jau­tā­jums vairs nav ak­tuāls, ilgi neviens nav cietis. Reģistrs ir kaķim zem astes. Ja dienesti šo informāciju ne­mek­lēja līdz šim, tad viņi to nedarīs arī turp­māk, ar tādu domu Dienai at­bild ministrijas politikas de­par­tamenta direktore Līga Ābo­liņa. Risinājums nav panākts arī par ekskursiju jautājumu. Pirms gada iz­rā­dī­jas — kār­tība, kādā to laikā tiek uzraudzīti bērni, ir caura un neviens ne par ko neat­bild. Sko­lotāji tika sa­biedēti ar kriminālatbildību, Izglītības ministrija solīja di­skutēt, bēr­nu mi­nis­trija uz­raudzīt, un tā tas viss turpinās. Pavasaris, drīz klāt nā­ka­mais ekskursiju laiks, un Baš­ti­kam derētu palūgties, lai neviens neaiziet bojā! Palūgties derētu arī par to, kas notiek pa­šās skolās, jo virsvadītāja nav arī sevišķi aktuālai mo­­binga problēmai, par ko, piemēram, mi­nistrijas rīcības programmā nav ne vārda. Zie­meļ­valstu ģimnāzijas gadījums ar klases­bied­ru padzīto meiteni bija labs piemērs, uz ko ir spē­­jīgi bērni. Jā, var, protams, sameklēt vai­nīgo un to nopērt, taču sistēmas, kā ko pa­ma­nīt, ziņot trauksmi un novērst, nav. Un kurš to radīs? Tiesa, ko var gribēt, redzot, kā ministrija risina savas tiešās atbildības. Lūk, bei­dzot tapis pasūtītais pētījums par ielu bērniem Latvijā, un to paredzēts iz­man­tot kā pamatu vis­ap­tverošai poli­ti­kai. Ideja laba, un darāmā daudz, sākot no ģimenēm un bēr­nu na­miem, no ku­rām šie bēr­ni aizklejo, un beidzot ar to, ka paaugušies, salietojušies nar­­ko­ti­kas šie bērni ap­draud sabiedrības drošību. Taču, kas sanācis no šī pētījuma? Pirms vairākiem gadiem ta­pušu citu materiālu atgremojums ar virspusējiem seci­nā­jumiem, kā, piemēram, ka valstī ir vāji sociālie dienesti un sociālie pedagogi. Lai to se­cinātu, bija va­ja­­dzīgs pētīt piecus mē­nešus, iztērējot gandrīz 4000 latu! Var, protams, pār­mest pētījuma veicējiem — pri­vāt­fir­mai, ka darbs paveikts slikti, taču šis drīzāk ir jau­tājums par mi­­nis­tri­jas attieksmi. No ma­las izskatās: pa pusei — problēma, pa pusei — pa­pētām, pa pusei — par to maksājam un pa pusei, visticamāk, būs arī solītā po­li­tika un ri­sinājumi. Ja Baštikam šķiet, ka vienīgais, kas viņam kā ministram un viņa vadītai ministrijai ir jādara, ir sa­rū­pēt bēr­niem brīvpusdienas un pabalstus un organizēt adopcijas shēmas, tad ir laiks šo mi­nis­­triju lik­vi­dēt.