Šī doma varētu mums likt nicināt filantropiskos uzrakstus, kuros donoru vārdi demonstratīvi izcelti uz koncertzālēm, mākslas muzejiem un koledžu ēkām. Vārdi bieži vien piestiprināti ne vien pār visu ēku, bet arī uz daudzām tās sastāvdaļām, kur vien līdzekļu vācējiem un arhitektiem tos izdodas piestiprināt.
Kā uzskata evolūcijas psihologi, šāda kliedzoša labdarības demonstrēšana ir cilvēciskais ekvivalents pāva astei. Tāpat kā pāvs apliecina savu spēku un piemērotību, izplešot savu milzīgo asti — kas ir tīrā resursu izšķērdēšana no praktiskā viedokļa —, tā arī dārgi publiski labdarības akti vēsta potenciālajiem partneriem, ka kādam ir pietiekami daudz resursu, lai tik daudz ziedotu.
Tomēr, ja raugāmies no ētikas viedokļa, vai mums būtu tik ļoti jāuztraucas par dāvanas devēja motīva tīrību? Nudien, svarīgi ir tas, ka kaut kas tika ziedots labam mērķim. Mēs varam skatīties greizi uz lepnu jaunu koncertzāli, taču ne jau tāpēc, ka tās marmora fasādē iekalts donora vārds. Tā vietā mums būtu jājautā, vai pasaulē, kurā ik dienu nevajadzīgi mirst 25 000 nabadzībā nonākušu bērnu, vēl viena koncertzāle ir tas, kas šai pasaulei vajadzīgs.
Ievērojams pašreizējo psiholoģisko pētījumu kopums liecina pret Jēzus padomu. Viens no visnozīmīgākajiem faktoriem, kas nosaka, vai cilvēki ziedo labdarībai, ir viņu uzskati par to, ko dara citi. Tie, kuri dara zināmu, ka viņi ziedo labdarībai, palielina iespēju, ka citi darīs to pašu. Varbūt mēs kādreiz sasniegsim pagrieziena punktu, kurā ievērojamu summu ziedošana palīdzībai pasaules visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem kļūs pietiekami plaši izplatīta, lai izvairītos no lielākās daļas 25 000 nevajadzīgo nāves gadījumu ik dienas.
Tieši to Kriss un Anna Elindžeri cer panākt ar savu interneta vietni www.boldergiving.org. Vietne stāsta par vairāk nekā piecdesmit 50% līgas locekļiem, kuri atdevuši 50% savu īpašumu vai 50% savu ienākumu katrā no pēdējiem trim gadiem. Līgas locekļi vēlas mainīt priekšstatu par "normālu" vai "saprātīgu" ziedojumu summu.
Tā ir atšķirīgu cilvēku grupa. Toms Vaits vadīja lielu celtniecības kompāniju un sāka ziedot miljoniem dolāru Pola Fārmera pūliņiem nodrošināt veselības aprūpi Haiti nabadzīgajiem lauku iedzīvotājiem. Toms Hsī un viņa sieva Brī apņēmās dzīvot ar mazāk nekā caurmēra nacionālo ienākumu, kas pašlaik ir 46 000 dolāru gadā. Kad Hsī, kuram pašlaik ir 36 gadi, nopelnīja vairāk, viņi ziedoja vairāk — lielākoties organizācijām, kuras palīdz jaunattīstības valstu nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Hals Tausigs un viņa sieva ziedojuši aptuveni trīs miljonus dolāru jeb 90% savu īpašumu un tagad dzīvo laimīgi no saviem sociālajiem pabalstiem.
Vairākums donoru uztver ziedošanu kā personiski vērtīgu. Hsī teic, ka neatkarīgi no tā, vai viņa ziedošana ir glābusi citiem dzīvību, tā ir glābusi viņa paša dzīvi: "Es viegli varēju dzīvot garlaicīgu un bezjēdzīgu dzīvi. Tagad manu dzīvi rotā kalpošana un jēga." Kad cilvēki slavē Halu Tausigu par viņa dāsnumu, viņš tiem saka: "Atklāti sakot, tā es gūstu apmierinājumu dzīvē."
50% līga tur latiņu augstu — varbūt pārāk augstu lielākajai daļai cilvēku. Džeimss Huns atvēra interneta vietni www.hotornot.com, kas dod iespēju cilvēkiem novērtēt, cik "pievilcīgi" ir citi cilvēki. Tā padarīja viņu bagātu. Viņš solījis ziedot 10% no visa, ko nopelna virs 100 000 dolāru. Huna interneta vietne www.10over100.org aicina citus darīt tāpat. Līdz šim to izdarījuši vairāk nekā 3500 cilvēku.
Huns novietojis latiņu zemu. Ja jūs nopelnāt mazāk par 100 000 dolāru, jums vispār nekas nav jāziedo, bet, ja nopelnāt, teiksim, 110 000 dolāru, jums jāziedo tikai 1000 dolāru jeb mazāk nekā viens procents jūsu ienākumu. Tas nebūt nav dāsni. Daudzi, kuri nopelna mazāk par 100 000 dolāru, arī var atļauties kaut ko ziedot. Tomēr Huna formula ir vienkārša, un tā ir jūtama, kad ienākumi tiešām kļūst lieli. Ja jūs nopelnāt miljonu dolāru gadā, jūs esat solījis ziedot 90 000 dolāru jeb 9% no nopelnītā, kas ir vairāk, nekā ziedo lielākā daļa bagāto cilvēku.
Mums jāpārvar nevēlēšanās runāt atklāti par labumu, ko mēs darām. Klusa ziedošana nemainīs kultūru, kas uzskata par saprātīgu iztērēt visu naudu sev un savai ģimenei, nevis palīdzēt tiem, kuriem tā vajadzīga vairāk, — kaut gan palīdzēšana citiem ilgākā perspektīvā, iespējams, dos lielāku apmierinājumu.u
* Pīters Singers ir Prinstonas universitātes bioētikas profesors un tādu grāmatu kā Dzīvnieku atbrīvošana (Animal Liberation), Praktiskā ētika (Practical Ethics) un citu autors. Pašlaik viņš strādā pie grāmatas par filantropiju un globālo nabadzību Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate