Runājot par aizdevuma atmaksu, viņš norāda, ka ir trīs teorētiskas iespējas. Vai nu ir jāveido budžets ar pārpalikumu un parāda segšanai jānovirza pārpalikums, vai arī ir jāpārdod kādi valsts aktīvi – mūsu rīcībā ir divi lieli aktīvi: _Parex banka_ un _Citadele _banka. Pārdodot šos aktīvus, varētu atgūt ievērojamus resursus vai nu parāda dzēšanai, vai deficīta segšanai.
Trešā iespēja ir parāda pārfinansēšana – tā ir starptautiska prakse, ko lieto pilnīgi visas valstis, izņemot tās retās, kam nav valsts parāda. "Mums ir jāatgriežas starptautiskos finanšu tirgos, iespējams, jau nākamā gada sākumā, kad jaunajai valdībai būs skaidrība par 2011.gada budžetu. Tad arī investoru interese par iespējām ieguldīt valsts parādzīmēs varētu būt pietiekami liela. Tad varētu pakāpeniski pieaudzēt iespējamos emisiju apjomus, lai uzkrātu pietiekamus līdzekļus parādu atmaksai Starptautiskajam Valūtas fondam," klāsta K.Āboliņš.
Viņš norāda, ka teorētiski ir iespēja pagarināt pašreizējās starptautiskā aizdevuma programmas darbību, tas nav plānots. Pašlaik ticamākais risinājums esot līdzekļu aizņemšanās starptautiskajos tirgos.
Valsts kases pārstāvis arī norāda, ka visus 7,5 miljardus eiro Latvijai nevajadzēs aizņemties.
Atbildot uz jautājumu, ar ko Latvija riskētu, ja līdzīgi kā Ungārija pēc Saeimas vēlēšanām nonāktu tiktāl, ka starptautiskā aizdevuma programmas darbība tiktu apturēta, K.Āboliņš skaidro, ka finanšu tirgu uzticība Latvijas valstij gan šeit, gan starptautiski noteikti mazinātos.
"Attiecīgi mēs redzētu resursu sadārdzināšanos, likmju pieaugumu, kas savukārt nozīmētu budžeta izdevumu pieaugumu. Tas nozīmētu vēl lielāku nepieciešamo konsolidāciju budžetā. Daļa no izdevumiem, ko varētu novirzīt, piemēram, veselībai vai izglītībai, būtu jānovirza aizdevuma atmaksai. Turklāt programmas mērķis jau nav tikai finanšu resursu aizņemšanās, bet arī reformas, kas nepieciešamas, lai valsts būtu fiskāli stabila nākamajos gados."
Pilnu interviju lasiet pirmdienas Dienā.