augustā, un viņa tuvākie biedri, kā arī majors V.Āboliņš devās uz bērēm Latvijā. «Latvijas medijos šis atgadījums tika atspoguļots nepilnīgi. Kaujā kaprāli Baltābolu neievainoja, taču viņa veselības stāvokļa krasa pasliktināšanās bija tiešs kaujas rezultāts. Tur bija organisma atūdeņošanās, kas bija notikusi karstā saulē – veselos četrdesmit piecos grādos, tā bija milzu fiziskā piepūle, skrienot ar pilnu uzkabi, visu laiku šaujot un pārlādējot. Tas prasa no organisma pavisam citus resursus. Bet viņa organisms bija atdevis visus savus beidzamos spēkus, cīnīdamies ar milzīgu stresu un lielu fizisko pārpūli. Joprojām sabiedrības apziņā kā galvenais viņa nāves iemesls ir palicis neskaidra infekcijas slimība. Mediķi centās atrast kādu infekciju, kas varēja veicināt Dāvja veselības straujo pasliktināšanos, taču neko tādu neatrada,» stāstīja majors. Neziņa par karavīra nāves iemeslu devusi iespējas interneta lappušu «komentētajiem» izteikt nepiedienīgas piezīmes par notikušo.
25.jūlija kauja
Latvijas militārās izlūkošanas nodaļa nokļuvusi pretinieka apšaudē Džalejas ielejā. Bez mūsu septiņiem karavīriem, kas braukuši divās mašīnās, kopīgajā operācijā piedalījušies septiņi afgāņu policisti, kas atradušies savā mašīnā.
Pirmās lodes viņu virzienā raidītas no kalniem aptuveni kilometra attālumā. Sagūluši aiz mālainā zemes uzbēruma, atbildējuši ar pretuguni. Nedaudz vēlāk viņus sākusi apšaudīt cita nemiernieku grupa – tā atradusies tikai divus līdz trīs simtu metru attālumā. Pēc saskaršanās ar tādu pārspēku, iespējams, ap divdesmit nemiernieku, kas bija izvietojušies sagatavotās pozīcijās, turklāt afgāņu policisti bija noklīduši, kur nu kurais, pieņemts lēmums atstāt bīstamo zonu.
Apgriezuši savas mašīnas, bet afgāņu policistu automobilis bijis novietots pilnīgi perpendikulāri pāri ceļam. Nekāda pierunāšana nav piespiedusi afgāni doties uz mašīnu un apgriezt to pretējā virzienā. Visapkārt spindzējušas lodes. Tad šajā mašīnā ielecis sakarnieks Jurijs Sabads, kas centies auto apgriezt. Izvairoties no lodēm, vairākas reizes lecis ārā un atkal atgriezies mašīnā. Tad nolēmis braukt atpakaļvirzienā. Pārējās mašīnas sekojušas. Tikmēr pārējie karavīri atšaudījušies.
«Vienam otru piesedzot ar uguni, viņiem bija jāiziet no apšaudes pa ceļu, apmēram kilometra garumā, kur vietām nebija pilnīgi nekāda aizsega. Pēdējais, citus piesedzot, gāja Dāvis. Pretinieks visu laiku sekoja un tam izdevās sašķelt mūsu vienību. Mašīnas izbrauca ārā no apšaudes zonas. Tad pārdalīja atlikušo munīciju, pārbaudīja ieročus un ekipējumu un atgriezās kaujas vietā, lai apvienotos ar saviem biedriem,» stāsta majors V.Āboliņš.
Pa to laiku no vienības atšķeltie biedri bija virzījušies aizbraukušo mašīnu virzienā, bet nemiernieki viņiem sekojuši. Visu laiku turpinājusies intensīva apšaude.
Dāvis uzmundrinājis nepadoties. Nokļuvuši kaimiņu ciemā nepilna kilometra attālumā. Pretinieks pietuvojies jau kādu piecdesmit metru attālumā. Tajā brīdī Dāvis saļimis. «Tad, par laimi, bija iespējams uz turieni novirzīt divus norvēģu helikopterus, kurus ieraugot, nemiernieki aizmuka. Ar skandināvu pilotiem tad sazinājās izlūku grupas komandieris kapteinis Kaspars Ābele, un lūdza novērot un ziņot par kustību apkārtnē,» teica majors.
Ar norvēģu palīdzību mūsu vienība apvienojās. Nekavējoties Dāvim sniegta palīdzība un viņš ar helikopteru aiztransportēts uz bāzi Meimanā. Nedaudz vēlāk viņu pārveda uz Mazarišarīfu, jo bija strauji pasliktinājies viņa veselības stāvoklis. Karavīrs tad, pēc majora V.Āboliņa teiktā, jau atradies bezsamaņā.
Karavīru sašutums
Lidoju uz Afganistānu kopā ar mūsu karavīriem, arī V.Āboliņu, kas bija devies uz Dāvja bērēm. Notikušā atspoguļojums presē šeit ticis uztverts kā pliķis Afganistānā faktiskos kara apstākļos esošajiem latviešu karavīriem.
Neesot zināms, kāpēc paziņojums par notikušo parādījies presē krietni vien novēloti. «Šāda nepilnīga informācija dod vaļu dažādai interpretācijai un komentāriem, no kuriem daži bija vienkārši rupji. Interneta mājas lapās tika vīpsnāts par karavīra dīvaino saslimšanu,» stāsta V.Āboliņš. Arī beidzamajos rakstos par Dāvja nāvi tikai pašās beigās norādīts, ka viss noticis tieši kaujas laukā. «Tas atstāj tiešu iespaidu uz karavīru spējām pildīt savus uzdevumus misijas rajonā, ja mājās domā, ka karavīrs ir atbraucis uz atpūtu un izklaidi,» uzsvēra majors.