Ja tiesībsargs būtu liela autoritāte varas pārstāvju acīs, tad droši vien vairumā gadījumu pietiktu ar tālruņa zvanu, vēstuli vai nopietnāku sarunu, lai deputāti vai ierēdņi steigtos labot pieļautās kļūdas. Autoritatīva tiesībsarga gadījumā rezultātu varētu panākt bez lielas publicitātes. Cerams, ka nekas netraucēs Jansona kungam par šādu ietekmīgu personu piecos gados kļūt.
Bet kā rīkoties, ja padziļinātas zināšanas cilvēktiesību jomā vēl tikai jāapgūst, kā arī nav neapšaubāma respekta no varas pārstāvju puses? Atliek «zīmēšanās» medijos - līdzīgi tam, kā to dara Valsts kontrole un reiz darīja KNAB.
Protams, ne vienmēr skaļi paziņojumi un problēmas publiskošana uzreiz dod augļus. Jo pārkāpēji mēdz līdz pēdējai iespējai ignorēt ieteikumus. Taču citi, kam āda plānāka, lieku reizi padomās, vai ir vērts nolaidīga darba vai apšaubāmas rīcības un lēmumu dēļ nonākt mediju uzmanības centrā.
Tiesībsarga nesenā atturēšanās pirms tiesas sprieduma vērtēt Rīgas domes aizliegumu rīkot 16. marta pasākumus radīja bažas, vai Jansona kungs tiešām apzinās sava amata pienākumus. Taču Tiesībsarga biroja paziņojums jau nākamajā dienā par valsts pienākumu nodrošināt pulcēšanās brīvību vieš cerību, ka varai tomēr nebūs izdevies iecelt «savu» sargu un birojs spēs paust savu viedokli arī, kamēr tā vadītājs vēl nav kļuvis par jomas ekspertu.
Tiesībsargs var būt drošs, ka mediji ir ļoti ieinteresēti, lai viņš varētu sekmīgi pildīt savas funkcijas, sākot ar privātpersonu cilvēktiesību aizsardzību. Ja kādam ir drosme tam traucēt, jārēķinās ar nokļūšanu preses slejās. Taču Jansona kungs var būt tikpat drošs, ka arī biroja viedokļa nepaušana baudīs plašsaziņas līdzekļu pastiprinātu uzmanību.