Kalvītis savā 2006.gada Jaungada runā deva nosaukumu veselam Latvijas vēstures posmam, tomēr nav pagājusi pat puse no septiņiem treknajiem gadiem, kurus viņš toreiz mums lepni pravietoja, bet mēs jau piedzīvojam to, ko Ēģiptes faraons esot nosapņojis pirms vairāk nekā trīstūkstoš gadiem: "Kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis." (Pirmā Mozus grāmata 41:20)
Pēc 9.Saeimas vēlēšanām Kalvītis rīkojās tā, it kā viņa valdības koalīcija būtu saņēmusi mandātu nevis no vēlētājiem, bet no pašiem dieviem — un kļuva par pirmo Ministru prezidentu, kuru piespieda atkāpties sašutušās tautas demonstrācijas.
Tagad, pēc nedaudz vairāk nekā gada Saeimā, kuras darbs viņam acīmredzami interesēja stipri mazāk par medībām un hokeju, Kalvītis beidzot noliks mandātu. Tautas partijai, kura pēdējās vēlēšanās saņēma gandrīz 20% balsu, viņš mantojumā atstāj sīkpartijām raksturīgu 1,9% reitingu.
Veselīga pašpārliecība dod spēku cīnīties par saviem mērķiem, bet pašmērķīgs lepnums ir postošs gan pašam, gan citiem. Tāpēc visiem tiem, kuriem augsti valsts amati šķiet nevis aicinājums kalpot vēlētājiem, bet gan iespēja demonstrēt savu pārākumu pār viņiem, der atcerēties Aigara Kalvīša bēdīgo karjeru, kuru labi raksturo cita politiskā censoņa — Šekspīra Makbeta — vārdi pašam par sevi: "Man citu piešu nav kā godkārība,/Ar kuru dzīt uz priekšu savu gribu;/ Bet viņa pati sev pār galvu lec,/ Kamēr tā kūleniski zemē krīt.