Pauls Raudseps: Tēvi un dēli

Kad Satversmes tēvi veidoju mūsu konstitucionālo iekārtu, viņi iecerēja radīt parlamentu, kas līdz pēdējam procentam atspoguļotu vēlētāju gribu. Proporcionāli vēlēti deputāti katrs pārstāvētu kādu sabiedrības daļu, un kopumā Saeima būtu kā tautas spogulis, kurā katrs varētu ieskatīties un vismaz vienā vai divos tur sapulcētos parlamentāriešos redzēt savu politisko atspulgu, vērtību un interešu paudēju. Taču daudzi šaubījās, vai Latvijai vispār ir nepieciešams prezidents. Pārāk svaigas bija atmiņas par cara patvaldību, kurā valsts galva bija viss, bet tauta nekas. Tomēr citi uzskatīja, ka prezidents ir noteikti vajadzīgs, un tā Latvijas konstitucionālā iekārta ieguva it kā vāju prezidentu, kura galvenā funkcija ir reprezentēt valsti starptautiski, un kurš "par savu darbību politisku atbildību nenes", t.i., visiem viņa rīkojumiem ir jābūt kāda ministra līdzparakstītiem. Ir tikai divi izņēmumi: rīkojums par Saeimas atlaišanas ierosināšanu un rīkojums par Ministru prezidenta kandidāta aicināšanu sastādīt valdību. Pašlaik mēs piedzīvojam brīdi, kad šī Satversmes tēvu koncepcija ir pārvērsta savā pretmetā. Saeimas un tajā ievēlēto partiju reitingi ir tik zemi, ka paši Saeimas deputāti vairs pat necenšas izlikties, ka viņus var uzskatīt par sabiedrības atspoguļojumu. Savukārt prezidents ne tikai aktīvi cenšas pacelt un nest politisko atbildību, viņš ir kļuvis par politiskās darba kārtības noteicēju. Piektdien viņš paziņoja, ka Ministru prezidents vairs nebauda viņa uzticību, kas no konstitucionālā viedokļa ir nonsenss: Satversmes 59.pants skaidri pasaka: "Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā." Izrādās, ka pareizajos apstākļos tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu un tiesības aicināt ministru prezidenta kandidātu ir daudz spēcīgākas sviras, nekā Latvijas konstitūcijas pamatlicēji bija iedomājušies. Ar šo pantu palīdzību atjaunotās Latvijas prezidenti ir izcīnījuši sev daudz lielāku politisko teikšanu, nekā bija jebkuram no trim starpkaru gados Saeimas ievēlētajām valsts pirmajā personām. Būtu naivi domāt, ka šī varas paplašināšana, kura pēdējos mēnešos ir guvusi spēcīgu paātrinājumu, varētu vienkārši pati no sevis piebremzēties. Tieši otrādi. Katastrofāli zemais parlamenta reitings dod Zatleram iespēju izvirzīt ultimātu Saeimai un valdībai, un prezidents faktiski ne ar ko neriskētu, izsludinot referendumu par Saeimas atlaišanu. Bet nākotnē apstākļi var būt citi, Saeima populārāka, prezidents mazāk populārs, un referenduma rezultātā nevis Saeima būtu atlaista, bet prezidents zaudētu amatu. Tāpēc ir zīmīgi, ka prezidents cenšas šo spēcīgo ietekmēšanas instrumentu — draudu atlaist Saeimu bez bailēm pašam zaudēt amatu — nostiprināt pamatlikumā. Komplektā ar izmaiņām, kuras ļautu pašiem vēlētājiem ierosināt Saeimas atlaišanu, Zatlers iesniedzis parlamentam Satversmes grozījumus, kuros teikts, ka prezidents varētu atlaist Saeimu, ja "tas nepieciešams, lai Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā". Pirms šāda lēmuma pieņemšanas prezidentam būtu jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu, bet ir skaidrs, ka šie ierobežojumi neko nenozīmētu, ja prezidentam un Saeimas vairākumam dalītos domas par kādu "īpaši svarīgu jautājumu". Zatlera iesniegtajos Satversmes grozījumos parādās arī iespēja ietekmēt izpildvaras darbu, jo grozījumi paredz, ka prezidents var atlaist Saeimu, ja tā vairāk nekā trīs reizes noraida viņa izvirzīto Ministru prezidenta kandidātu. Līdz šim jebkuram prezidentam bija jāsamēro sava premjerministra izvēle ar iespējamību, ka viņa vai viņas nosauktais kandidāts nespēs iegūt Saeimas vairākuma atbalstu. Ja tiktu pieņemti ierosinātie Satversmes grozījumi, prezidentam būtu daudz lielākas iespējas uzspiest Saeimai savu Ministru prezidentu, jo ceturto reizi balsojot pret prezidenta izvirzīto kandidātu, Saeima pēc būtības balsotu arī par savu atlaišanu. Tas viss liek domāt, ka mēs, varbūt īsti to pat neapzinoties, slīdam prezidentālas valsts virzienā, kurā būtiski izmainītos varas līdzsvars starp prezidentu, parlamentu un valdību. Jau esošās, apzināti parlamentārās Satversmes ietvaros prezidents ir spējis koncentrēt aizvien lielāku varu. Varbūt nav pat jāpārraksta Satversme, lai padarītu prezidentu par īsto varas centru? Varētu pietikt ar dažu pantu grozīšanu. Vai tas ir tas, ko mēs gribam? Vai pa gabalam pārbūvētajā Satversmē neatklāsies jauni sarežģījumi? Konflikts starp tieši vēlētu Saeimu un prezidentu, kura mandāts un leģitimitāte ir tikai pastarpināti iegūti no vēlētājiem, ir gandrīz ieprogrammēts, bet nestabilitāti varētu radīt arī prezidenta neskaidrā atbildība par izpildvaru, pār kuru plestos viņa autoritāte līdz ar lielāku lomu ministru prezidenta izvēlē. Neskaidrs varas, atbildības un leģitimitātes dalījums neizbēgami noved pie konfliktiem starp dažādiem varas atzariem. Tas savukārt stipri traucē valsts attīstībai. Zatlera 14.janvāra "ultimātā" prasības kopumā ir atbalstāmas — ir jāmaina vēlēšanu likums, ir jādod tautai tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu, ir jāpārveido Ministru kabinets un jāsastāda plašāka, "nacionālas vienotības" valdība. Tomēr nav skaidrs, kā prezidenta pilnvaru paplašināšana palīdzēs pārvarēt politisko vai ekonomisko krīzi. Tāpēc mums ir jābūt piesardzīgiem, lai šie ierosinātie Satversmes grozījumi nekļūtu par aizmetni citām krīzēm nākotnē.