Taču skolotājiem jāpasteidzas! Pirmā stunda. Tā vienmēr ir mazliet nervoza, neprognozējama un aizraujoša, kā jau pirmā satikšanās pēc vasaras brīvdienām.
Tomēr ir naivi uzskatīt, ka jaunais mācību gads sākas 1.septembrī.
Intensīvs darbs skolās rit jau no augusta vidus, kad skolotāji atgriežas darbā pēc atvaļinājuma. Tas arī ir laiks, kad pedagoģiskajās padomēs un sēdēs, uzstājoties visu katedru un metodisko apvienību vadītājiem un pārstāvjiem, tiek skrupulozi izanalizēti iepriekšējā gada rezultāti.
Kā veicies?
Skolas absolventi, kā jau ierasts, to uzzināja jūlijā vidū, saņemot ISEC sertifikātus ar centralizēto eksāmenu vērtējumu rezultātiem.
Savukārt augustā skolotāji uz šo rezultātu pamata izstrādā skolas attīstības koncepciju — stratēģiju un taktiku nākamajam mācību gadam.
Salīdzinošie procenti, skaitļi, grafikas, diagrammas, bezkaislīgi cipari un fakti... Un aiz tā visa — mūsu bērni un viņu skolotāji!
Mūsu bērnu skolotāji
Latvijas skolotāji gadiem strādā ar pārslodzi. Turklāt darba laiks nav limitēts. Kontaktstundu skaits nedēļā ir tikai fragments no patiesās slodzes aisberga redzamās daļas... "Neredzamajā" paliek konsultācijas, sapulces un tikšanās ar vecākiem; individuālais darbs ar nesekmīgajiem skolēniem; ārpusklases aktivitātes un projekti; mācību ekskursijas, muzeju un teātru apmeklējumi; sporta sacensības un pārgājieni; diskotēkas, teatralizēti uzvedumi un svētku koncerti; darbs pedagoģiskajās padomēs un metodiskajās apvienībās, starpkatedru mijiedarbība un radošās darbnīcas; skolotājiem obligātie kursi, mācības un standartizācijas sanāksmes; semināri un konferences; dokumentācija un atskaišu kaudzes, metodiskie, tematiskie un kalendāra plāni; pārbaudes darbi un vērtēšanas kritēriji; ikdienas rūpīgā sagatavošanās stundām, kā arī kopumā — semestriem un mācību gadam; individuālie metodiskie temati, kas jāattīsta, strādājot vecākajās klasēs; mācību programmu konsekventā korekcija atbilstoši inovācijām un jauno metodiku ieviešanai; skolēnu sasniegumu (zināšanas, prasmes, iemaņas) analītiskie vērtējumi — apraksti, standarti un kritēriji; jauno mācību grāmatu izvēle ciešā sadarbība ar izdevniecībām un grāmatnīcām; skolēnu interešu pulciņi un fakultatīvās nodarbības, radošie darbi, olimpiādes un konkursi; centralizētie eksāmeni un ieskaites — organizācija un norise, novērošana un vadīšana, pārbaude un vērtēšana utt.
Un, protams, burtnīcas...
Taču sabiedrība to visu neakceptē, kā arī nerēķinās ar faktu, ka darbs skolā nenoliedzami ir ļoti specifisks.
Šai savstarpējai nesaprašanai ir sekas.
Veselība pret naudu...
Dīvaini, bet Latvijā ir cilvēki, kas ar baudu apsmej, ironizē un stāsta anekdotes par skolotājiem, kurās bieži piemin "pirmos desmit gadus, kad strādāt skolā ir grūti, bet pēc tam — ies vēl ļaunāk, jo būs sākušās krīzes: radošajā, profesionālajā un personīgajā dzīvē".
Nekā tamlīdzīga!
Izņemot to, ka tu sāc apzināties, cik lielā mērā ir iedragāta veselība, cīnoties par iztikas, proti, dienišķās maizes pelnīšanu, strādājot divas vai pusotru slodzi.
Lūk, divi piemēri no reālās dzīves.
Arī šogad, nu jau vidusskolā, es turpināšu strādāt klasēs, kurās savulaik man nācās steidzami aizvietot smagi saslimušo kolēģi — angļu valodas skolotāju. Tas nebija viegli, jo atšķirībā no mums, pieaugušajiem, bērni ir ļoti uzticīgi. Pēkšņa skolotājas nomaiņa viņiem izrādījās pārāk smaga psiholoģiska trauma. Tāpēc bērni mani nepieņēma, ārdījās, uzvedās izaicinoši, gaisotne klasē bija saspringta. Paies laiks, un mēs kļūsim labi draugi. Taču toreiz viņi gaidīja savu — vislabāko — skolotāju.
Kāpēc?
Par skolotāju viņa sāka strādāt vēl jaunībā, uzskatot, ka tas ir viņas aicinājums. Skolotāja pēc pārliecības. Kā klases audzinātāja viņa vienmēr ļoti rūpējās par bērniem, tāpēc tieši audzēkņi bija atklāti, labsirdīgi un draudzīgi. Klase saliedēta, kaut dažiem pusaudžiem raksturi bija nudien sarežģīti! Bet viņa vienmēr bija bērniem līdzās — i viņu bēdās, i jautrā komandā sporta sacensībās, i kopā meklējot risinājumu skolā radušajās problēmās, i pārgājienos pie ugunskura. Tas, protams, prasīja piepūli, laiku un veselību. Pārāk daudz veselības! Tāpēc ilgstošā pārslodze "vainagojās" ar invaliditāti. Pieticīgs pabalsts un divas meitiņas. Vientuļa, vēl jauna sieviete. No skolas kolēģe šķīrās, neslēpjot asaras, jo tā bija viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa.
Tad vēl — kāda izcila latviešu valodas skolotāja, kura prata iemācīt citu tautību bērniem ne tikai perfektu valodu, bet arī cieņu pret šo valsti un izpratni par vēsturiskajām realitātēm, jo papildu obligātai mācību programmai daudz stāstīja, skaidroja, audzināja. Tomēr, gadiem ejot, kļuva arvien grūtāk izturēt nu jau ierastās divas slodzes. Tāpēc, kā daudzi citi tautieši, kādu dienu arī viņa pieņēma sarežģītu lēmumu par aizbraukšanu uz kaut ļoti pārtikušu, bet svešu zemi. Pelnīt naudu.
Un cik daudz ir līdzīgu stāstu!
Lūk, tāpēc šodien, 1.septembrī, es tomēr vēlētos uzdot trīs jautājumus:
1.Vai valsts, precīzāk, tie cilvēki, kuri bija pie varas, šīm skolotājām palīdzēja? Vai atbalstīja grūtā brīdī? Vai novērtēja viņu ieguldījumu sabiedrības labā?
2.Vai bērnu vecāki toreiz viņām veltīja pateicības vārdus?
3.Vai bijušie skolēni šodien viņas vēl atceras?
Būt skolotājam!
Būt skolotājam nozīmē turpināt strādāt, skaidri apzinoties, ka atbilde uz visiem šiem jautājumiem, visticamāk, būs — nē!
Un pildīt pienākumu sabiedrības labā, kaut pati sabiedrība vai nu ar neremdināmu apsēstību modri turpina skaitīt katru latu, kas tiek pielikts pie skolotāju algas, kas pagājušā gadā sasniedza "rekordu" — zem trīssimt latiem par slodzi pēc nodokļa nomaksas; vai nu pamāca "aprobežotās učenes", kā "pareizi" skolot bērnus.
Un stoiski paciest godu un cieņu aizskarošus vecāku "atzinumus", kā arī prasības un pretenzijas sakarā ar viņu izlutinātā lolojuma neadekvātajām ambīcijām.
Un censties apvaldīt emocijas, kad, nejauši satiekot uz ielās bijušo skolēnu, kuram gadiem ilgi tu veltīji savas zināšanas, veselību, enerģiju, atbalstu, strādājot godam, ar sirdi un dvēseli, tevi pēkšņi sāpīgi pārsteidz tas, ka viņš/viņa var paiet garām... nesasveicinoties.
Un kad tikšanās reizēs ar skolas absolventiem tu ar paceltu galvu klausies, kā kāds cits tavs bijušais skolēns, kurš sasniedzis karjeras virsotnes un bauda jaunības un dzīves plaukumu, pat neslēpjot nicinājumu, uzdod sakramentālo jautājumu: "Bet, jūs, skolotāj, vēl aizvien tajā pašā klasē? Un ar tām pašām burtnīcām?!"
Tu, skolotāja, mierīgi atbildi — jā!
Tieši tā. Savā klasē. Ar burtnīcām.
* * *
Būs jauni prezidenti; nāks un aizies ministri; tiks veidotas valdības un ievēlētas Saeimas; pierimsies politiskās akcijas; aizmirsīsies skaļie skandāli, un nobālēs sieviešu žurnālu vāki; izdzisīs "zvaigznes", un saskābs "sabiedrības krējums", bet mūsu bērnus skolās vienmēr gaidīs viņu skolotāji!
Kā stabilitātes un sabiedrības attīstības garants. Jo kāds gudrais sen, tik sen brīdināja — sabiedrībai bez skolotāja nav nākotnes.
Tikmēr Zinību dienas svinīgās ceremonijas un pirmās skolas aktivitātes, klases audzināšanas stundas un priecīgas tikšanās — visa šī svētku burzma pamazām tuvojas noslēgumam. Ziedi, smaidi, sirsnīgas emocijas — patiesi skaisti mirkļi!
Bet jau rīt skolas temps uzņems ierastos apgriezienus.
Un arī šoreiz mūsu skolotājiem — nebūs laika novecot!
Sekmīgu mums visiem jauno 2008./2009.mācību gadu!u