Stāsts ar laimīgām beigām. Atlaistas biroja darbinieces pieredze

Gatavi strādāt par jebko Pēc pusotru mēnesi ilgušas jauna darba meklēšanas no šodienas Monta sāk pildīt sekretāres pienākumus jaunā darbavietā — ražojošā Latvijas uzņēmumā. Darba devējs viņu atrada pats, meklējot sekretāri CV datubāzē internetā, un novērtējis viņas valodu prasmes un kārtīgumu. Līdz tam Monta sūtījusi dokumentus uz vairāk nekā desmit uzņēmumiem — neviens no tiem nav pat piezvanījis. Viņu izsludinātās nedaudzās vakances internetā bija aplūkojuši simtiem darba meklētāju. Pirmajā dienā pēc atlaišanas Monta, tikko saņēmusi dokumentus iepriekšējā darbavietā, devās uz Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) filiāli, kur rindā pavadīja četras stundas, un tad uzreiz uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) nodaļu. Pirmajā, lai iegūtu bezdarbnieka statusu, līdzi jābūt pasei un algas nodokļu grāmatiņai (ja tāda ir saņemta), bet VSAA notiek pieteikšanās pabalstam, kur arī jāuzrāda pase, jāraksta iesniegums un jāiesniedz darba stāžu apliecinoši dokumenti. Ejot gan uz NVA, gan VSAA, var doties uz jebkuru no aģentūru filiālēm. Monta atceras, ka attieksme no filiāļu darbinieku puses bijusi ļoti laipna un iejūtīga, savukārt milzīgajā bez darba palikušo cilvēku rindā valdījusi depresija un izmisums. "Cilvēkiem galvā ir iestājies haoss, viņi ir gatavi strādāt par jebko," atzīst Monta. Rindā daudzi pēdējā laikā nenonāk pirmo reizi, saka Monta. Šībrīža apstākļos darba dēvēju vidū par populāru risinājumu kļuvusi zemākā līmeņa darbinieku nomaiņa ik pēc trim mēnešiem — uz pārbaudes laiku pieņemtajiem darbiniekiem var maksāt mazāku algu un nepiedāvāt tos labumus, kas tiek pastāvīgajiem.Kursi tikai pēc pusgada Līdz šim par biroja administratori, sekretāri, lietvedi un jurista palīdzi Monta strādājusi 10 gadus. Taču NVA datubāze tādiem amatiem bijusi pilnīgi tukša, tāpēc Monta savu CV ievietojusi privātās datubāzēs internetā. "Viņi paši neko nepiedāvā," viņa uzsver, stāstot par sadarbību ar NVA — bezdarbniekam pašam jāmeklē darba piedāvājumi, jāsūta dokumenti, jādodas uz darba pārrunām un jāatskaitās aģentūrai par paveikto. Ja iniciatīvu darba meklēšanā neizrādīsi, riskēsi ar statusa un arī pabalsta zaudēšanu. Toties aģentūra Montai piedāvāja arī kursus, taču no tiem viņa atteikusies. Iemesls? Kamēr tos organizē un nokomplektē grupu, paiet pusgads, bet Montas mērķis bija atrast darbu krietni ātrāk, jo vienai jāmaksā par dzīvokli un jāuztur bērns. Taču kursu piedāvājumi bijuši interesanti — ja būtu mācījusies, būtu apguvusi kādu līdz šim pilnīgi neizmēģinātu, piemēram, friziera darbu, stāsta Monta. Monta atzīst, bijusi pārliecināta, ka, cītīgi meklējot, darbu tomēr atradīs, un laiku, kad bijusi bez darba, izmantojusi, veltot to sev un bērnam: "Šis man bija laiks, kad salikt visu pa plauktiņiem, sakārtot sevi." Taču viņa atzīst, ka darba meklēšana prasa pamatīgu psiholoģisku rūdījumu, lai izturētu milzīgo konkurenci ar citiem darba meklētājiem — ir jābūt patiešām gatavam pierādīt, ka esi labāks par citiem 20—30 cilvēkiem. Sevis reklamēšana viņai nav patīkama, taču bez apņēmības patlaban neizdzīvot, saka Monta.