Vai skolotāju darbā iekārtošanas birojs?

Skolotāji gan neslēpj no vecākiem arī šaubas, ka tik strauji mainīgos globālos apstākļos mēs neviens nezinām, kādā pasaulē dzīvos un kādas zināšanas vajadzēs mūsu bērniem pēc desmit, divdesmit gadiem. Tomēr, pūles nežēlojot, par to tiek domāts un diskutēts. Vecāki jūtas un ir līdzatbildīgi šajā procesā.Aizrautīgi klausījos, līdz pieķēru sevi salīdzinām šo sarunu ar to diskusiju, kas par izglītību risinās patlaban Latvijā. Mēs runājam nevis par to, kādā pasaulē dzīvos un strādās mūsu bērni, bet par to, kā saglabāt „pilis un būdiņas”. Par skolotāju darba stundām, likmēm, pensionāru paturēšanu vai nepaturēšanu, par algām, naudām, tukšām un pilnām ēkām, par nelaimīgām pašvaldībām, kurām tik daudz bērnu un problēmu uz kakla. (To spilgti demonstrēja arī LTV diskusija „Kas notiek Latvijā?” brīdi pirms jaunā mācību gada sākuma).Taču mēs nerunājam par pašu galveno, kā vārdā visa šī sistēma pastāv – par bērniem, par viņu nākotni, par mūsu sabiedrības nākotni un izglītību kā investīciju nākotnē, nevis tikai finansiālu slogu un gana necaurspīdīgu sistēmu. Tāda šī diskusija, kuras gaitā brīžiem rodas iespaids, ka Izglītības un zinātnes ministrijas funkcija vien ir skolotāju darbā iekārtošanas birojs, ir bijusi visus gadus, kopš mūsu valsts atjaunošanas. Ak, jā, un vēl pa brīdim mēs kaismīgi diskutējam par vēstures mācīšanu. Ja mēs ar tikpat lielu degsmi domātu par nākotni...Nepārprotiet mani, es nenoniecinu Latvijas skolotājus, ikdienas darba darītājus. Mana meita pirmo klasi pabeidza parastā skolā Rīga, un mēs visi bijām ar to ļoti apmierināti. Taču skolotāji vien strādā dotās sistēmas ietvaros un galu galā paši ir zaudētāji, ja kopumā un konceptuālā līmenī valstī ir vairāk domāts par „pilīm un būdiņām” nevis mūsdienu pasaulei piemērotu izglītības saturu. Turklāt izglītības saturs manā izpratnē nav sešgadīgo un septiņgadīgo samešana vienā klasē naudas trūkuma dēļ, par ko atkal Latvijā sākts diskutēt. Saturs ir zināšanas un to pielietojums, ko mēs tiem sešus un septiņus gadus vecajiem iedosim līdzi, lai pēc gadiem divpadsmit, kad viņi beigs skolu, šis laiks nebūtu jānoraksta kā zemē nomests. Tāpēc arī pēc šovasar veiktās skolu tīkla sakārtošanas izglītības reformai, kuru no kalna sākusi ripināt valsts finansiālā un sociālā krīze, būtu jāsākas no pareizā gala – no pakalpojumu saņēmēju – bērnu – vajadzībām, nevis no pašvaldību vēlmēm vai iespējām un politiķu gribas vai negribēšanas. Te ir atbildība ne tikai valdībai, kuru uz ārkārtas sēdi par reformu tēmu sasaucis Valsts prezidents, te ir atbildība arī politiķiem un lēmumu pieņēmējiem, par kuriem vēlākais pēc gada balsosim Saeimas vēlēšanās. Un te ir atbildība arī vecākiem – esošajiem, topošajiem, bijušajiem – prasīt 21.gadsimta vajadzībām atbilstošu izglītību saviem bērniem, nevis līdz ar bērna iekārtošanu skolā atbildību par skološanu novelt uz valsts, kuras galvenās rūpes ir „pilis un būdiņas”, pleciem. Papildus viela pārdomām par pasauli, kurā dzīvos mūsu bērni:http://www.youtube.com/watch?v=pMcfrLYDm2U