Vīķe-Freiberga: būtu gribējusi Abreni paturēt, taču tas nebija iespējams

Jau 1997.gadā, premjeram Krasta kungam parakstot dokumentus, tas bija izlemts — Latvija bija gatava to izdarīt, lai nenoslēgts robežlīgums nekļūtu par šķērsli mūsu uzņemšanai ES un NATO”, uzsver V.Vīķe-FreibergaViņa gan atzīst – kad konstatējusi, ka Kipra tiek uzņemta ES ar nenokārtotām robežām, aizdomājusies, ka arī Latvijai vajadzēja savas pretenzijas uzturēt atbilstoši 1920.gada Miera līgumam starp Latviju un Krieviju.“Bet reālas izredzes atgūt šo teritoriju nebija šā vai tā - man stājoties amatā, tie kauliņi jau bija mesti, šis līgums būtībā jau bija sagatavots, un jautājums bija tikai par parakstīšanu un ratifikāciju. Redzat, atsauces uz dažādām teorētiskām niansēm ir ļoti jaukas. Bet dzīves īstenība ir tāda, ka jārēķinās ar reālpolitiku. Ja ir kādas, jebkādas izredzes kaut ko virzīt sev vēlamā virzienā, tās ir jāizmanto, bet, ja tādu nav, ar skumju prātu ir jāatsakās, domājot par to, kas ir iegūts. Politikā vienmēr jāizsver, kas zaudēts, pret to, kas iegūts”, viņa piebilst.V.Vīķe-Freiberga intervijā arī atklāj, krievu valodu tā arī nav iemācījusies: “Nē. Tajā brīdī, kad krievu jaunieši izgāja ielās un teica, ka viņiem ir par grūtu vēl vienu priekšmetu mācīties latviski, man zuda visa motivācija savā vecumā censties šo valodu apgūt. Teikšu atklāti: ja jau jauni cilvēki nav gatavi papūlēties un mācīties tās zemes valodu, kurā viņi dzīvo, tad man ar savu darba un atbildības nastu sestdienu ziedošana krievu valodas apgūšanai nav prioritāte”.Pilnu interviju ar ekprezidenti lasiet žurnāla _Playboy_ aprīļa numurā