Dakteru stāsti. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcai 110. gadi

Onkohematoloģijas nodaļas virsārste Žanna Kovaļova. Slimnīcā kopš 1989.gada, kad sāka klīnisko ordinatūru. No 1991.gada strādā šeit par ārsti.

Pagājušogad kādā drūmā vakarā, kad likās, ka nekas neveicas, trolejbusā satiku savu bijušo pacientu. Jauns cilvēks skatās uz mani un ļoti smaida... Ir pagājis vairāk nekā 15 gadu, kopš viņu ārstēju. Viņam bija smaga dia­gnoze — osteosarkoma, ļaundabīgs kaulu audzējs. Izrādās, tagad viņš ir students, atbraucis no citas pilsētas un īrē Rīgā dzīvokli, pat dzīvo manā mājā blakus kāpņu telpā!

Nevaru palielīties, ka mūsu pacientu vidū būtu daudz studentu. Šie bērni saslima laikā, kad mēs vēl nespējām daudzus izārstēt. Toreiz izārstējām ap 10%, pašreiz — līdz 75% pacientu ar ļaundabīgām saslimšanām. Esam priecīgi par šiem panākumiem. Tā ir nopietna attīstība. Visu laiku tiek izgudroti jauni preparāti, uzlabotas ārstēšanas programmas. Ir liels darbs tās apgūt un ieviest, visu iemācīties.

Bērnu onkoloģija ļoti atšķiras no pieaugušo onkoloģijas — šeit lielākoties ir tā sauktie embrionālie audzēji. Dabas kļūda, kas reizēm jau ir gadījusies, bērnam atrodoties mammas puncī. Katrai maizei sava garoza. Teikt, ka mūsu nodaļa ir vissmagākā visā slimnīcā, es nevaru, lai arī pie mums smagi slimo pacientu īpatsvars ir ļoti liels. Faktiski katrs no viņiem iziet ļoti sarežģītu ārstēšanas ceļu. Arī starp tiem, kas pašlaik ir nodaļā, ir vairāki, kas cīnās jau daudzus mēnešus... Un šiem bērniem ir svarīgi, lai ārsts nekad nenolaistu rokas.

Ja kaut ko gribētos mainīt — tā ir sabiedrības attieksme. Ārstiem, kuri stacionārā strādā ar ļoti slimiem bērniem, nākas darboties arī ar smagi ievainotām personībām — šo pacientu vecākiem. Ja bērnu piemeklē slimība, kas pirms 20—30 gadiem bijusi fatāla, tas cilvēkam ir liels šoks, tas maina viņa domāšanu. Daudzi sāk domāt vairāk un plašāk. Taču ļoti tipisks stāsts ir šāds: vecāki mūsu nodaļā nez kāpēc ienāk ar domu, ka tradicionālā medicīna ir slikta, ka ārsti ir kukuļņēmēji, ka medicīnai uzticēties nevar, bet var uzticēties tantei X no ciematiņa Y... Ja cilvēki apšauba katru ārsta vārdu, tas sarežģī dzīvi visiem.

Izskatās, ka prioritāšu sakārtošana nav notikusi īstajā secībā. Cilvēki uzskata, ka viņiem viss pienākas. Izteikta patērētāju sabiedrība. Savukārt atbildības par savu bērnu veselību nav. Noteiktā dienā jāierodas uz kontroles izmeklējumiem, bet ir pietiekami daudz vecāku, kuri neuzskata par vajadzīgu piezvanīt, ka viņi nebūs. Piezvana divas nedēļas vēlāk: "Kad tad mēs brauksim uz izmeklējumiem?" Tas nav stāsts ne par izglītību, ne dzīvesvietu, bet par attieksmi.

Tas paņem tik milzīgu spēku — mēģināt pārliecināt vecākus... Mums ir tikai viens ierocis — runāt, runāt un runāt. Pediatrs ir cilvēks, kas iestājas par bērnu tiesībām. Reizēm pret mums ir gan slimība, gan bērnu vecāki. Viņi domā, ka bērns ir viņu īpašums un viņi ar to darīs to, ko uzskatīs par vajadzīgu.

Štrunts par pasaules sasniegumiem!

Ar kolēģiem nesen runājām, ka par sabiedrības brieduma pakāpi liecina trīs lietas: ceļu stāvoklis, simfonisko orķestru daudzums un attieksme pret bērnu onkoloģiju. Izglītotā sabiedrībā medicīnai uzticas vairāk. Mēs gribam izdarīt, mēs varam izdarīt, mēs esam vienā laivā, esam par bērnu, par to, lai viņš izārstētos un izveseļotos!

Nevaru teikt, ka valsts attieksme pret mums būtu slikta. Neesam saņēmuši finansējuma atteikumu nevienam bērnam, kam tas būtu vitāli nepieciešams. Ja ir vajadzīgs, mūsu bērniem ir iespējas veikt valsts finansētu kaulu smadzeņu transplantāciju Berlīnē. Valsts apmaksā pat donoru meklēšanu, ko nefinansē daudzas ļoti bagātas valstis.

Mēs lepojamies ar saviem rezultātiem, tas ir komandas darbs un ļoti grūts darbs, tie ir sirmi mati un novārtā pamestas pašu ģimenes. Nereti vecāki, kas šeit uzturas ilgi, uzdod jautājumu: "Un kā jūs, dakter, ar to visu tiekat galā?"

Profesors ķirurgs Jānis Gaujēns (77) šogad svinēs 50.jubileju, kopš strādā šajā slimnīcā. Ilgus gadus bijis ķirurģijas klīnikas vadītājs. Veicis operācijas vairākiem desmitiem tūkstošu mazo pacientu. Kādreiz mazos pacientus operējis pat ar adatā ievērtu matu.

Man ir ļoti svarīgs ār­sta noslēpums. Ja kaut ko izstāstīšu, vecāki atpazīs, kaut arī nebūšu minējis vārdu," saka ķirurgs profesors Jānis Gaujēns. Atcerēties vienu vissarežģītāko gadījumu, kas beidzies veiksmīgi, nav viegli, jo "ir tāda īpatnība: ārsti atceras visas savas neveiksmes, bet neatceras veiksmes". Turklāt ķirurģija nav šovs. Ar savām spējām, paveikto nav jālepojas, uzskata ārsts.

50.gados, kad viņš sāka strādāt Latvijas medicīnā, ķirurgiem nebija specializācijas kā tagad, kad izvēlas vienu ķirurģijas jomu un pilnveidojas tajā. Toreiz bērnu ķirurgam bijis jāoperē viss, sākot ar galvu un beidzot ar vēderu un kauliem.

Kas mainījies šo gadu laikā? Pavisam vienkāršas un arī sarežģītas manipulācijas. Piemēram, viena no izplatītākajām operācijām, ko ķirurgi Bērnu slimnīcā veic nakts dežūrās: apendektomija. "Pirms trīsdesmit gadiem sākām diagnostiskās laparoskopijas — tas bija ūnikums. Tagad laparoskopiskie instrumenti tā pilnveidoti, ka apendicītu bieži operē ar mini invazīvajām tehnoloģijām."

Ja jāsalīdzina operāciju zālē notiekošais pirms 50 gadiem un tagad, ķirurģiskos diegus ārsti vēruši adatā ar pirkstiem. Tagad diegs iekausēts adatā, audu bojājums šujot daudz mazāks. "Tajā laikā šuva ar cilvēka matu. Tagad ir diegi ar septiņām astoņām nullēm." Pat plānāki par matu.

1962.gadā Latvijā pēc barības vada atrēzijas operācijas izdzīvojis pirmais jaundzimušais. "Mums nebija nekādas tehnikas. Viņš gulēja mazā gultiņā, kas kaut kā tika sildīta no mugurpuses. Tagad paskatieties, kādi ir jaundzimušo inkubatori!"

Izglābt dzīvību un uzlabot veselību iespējams nesalīdzināmi biežāk. Taču jaunās medicīnas tehnoloģijas maksā ļoti dārgi. Agrāk ķirurgs vienu skalpeli lietoja ilgstoši, pats asināja to. Tagad ar vienreizlietojamo skalpeli iegriež un pēc operācijas tūdaļ izmet.

"Ķirurgi ir māņticīgi," saka dakteris. Reiz, sākot operāciju, jauna māsiņa, kura tikko pabeigusi māsu skolu, sniegusi profesoram cimdu. "Es stāvu. Viņa nesaprot, kas par lietu. Saku, dodiet man, lūdzu, labo cimdu!" Operāciju māsas katra ķirurga rituālus zina un ievēro tos. "Bez māsām mēs savu darbu nevarētu izdarīt," profesors uzsver. "Puse panākumu, ka bērns izveseļojas, ir viņu nopelns."

Sarežģītu, smagu gadījumu, ar kuriem izdevies tikt galā, profesora Gaujēna praksē ir ļoti daudz, taču viņš nevēlas tos uzsvērt, tikai atzīst, ka milzīga nozīme ir bērna organisma vitalitātei. Reiz kāds pacients pusgadu nogulējis bezsamaņā. Ārsti izdarījuši visu iespējamo. Laiks gājis, nekas nav mainījies. Pat vecāki vairs nezinājuši, vai ticēt brīnumam. Kādu dienu bērns atvēris acis. Izveseļojies un pats savām kājām devies mājās.

Ilgus gadus strādājot medicīnā, attīstās intuīcija. Reizēm pat racionāli grūti izskaidrot, bet pieredzējis ķirurgs nekļūdīgi nosaka, kurā organisma vietā atradīs problēmu, kāda slimība pacientu piemeklējusi — pat gadījumos, kad izmeklējumi šķietami liek domāt par ko citu.

Brīnišķīgais ķirurga darbā ir, ka redzi sava darba rezultātu. Jaunībā izvēlējies mācīties par ārstu, lai izglābtu cilvēkus un palīdzētu tiem — šo vēlēšanos noteica kara gados redzētās cilvēku traģēdijas.

"Bērnu ķirurgi no pieaugušo ķirurgiem atšķiras." Ideālisti. Emocionālāki un savā ziņā patiesāki. "Jāmīl bērni. Citādi nevar strādāt. Bērni ļoti labi jūt, ar kādu attieksmi pie viņiem iet. Nav iespējams samelot," — tā pieredzējušais ārsts.

Bērnu acu slimību klīnikas vadītāja un acu ārste Sandra Valeiņa šeit strādā 22 gadus. Darbojusies arī privātajā sektorā, tomēr palikusi uzticīga slimnīcai, jo sarežģītākos gadījumus var «ārstēt tikai šeit un sajust to, ko dēvē par patieso, bet bezgala grūto medicīnu».

Visvieglāk ir operēt, ja redz tūlītēju uzlabojumu, piemēram, mazajiem uz iekšu šķielētājiem. Tādu bērniņu acis no dzimšanas ir it kā pielipušas pie deguna. Desmit mēnešu veciem bumbuļiem operācijā abu acu iekšējie muskuļi "jānoliek" citā vietā. Uzreiz pēc operācijas viņi bieži skatās ļoti taisni.

Ir tādi bērniņi, kuriem acis izskatās kā aizvērtas, var redzēt vien pāris milimetru, jo nestrādā vajadzīgais plakstiņa muskulis. Vēl nesen ap gadu vecai meitenītei plakstiņus pacēlām ar speciālām silikona lentēm. Tagad viņa skatās smukām, lielām acīm. Lentes bija sestais biomateriāls, ko izmantoju šādas diagnozes gadījumā.

Medicīna attīstījusies mežonīgi strauji, mums jātiek tai līdzi. Daudzi domā — re, zāļu firma ārstiem apmaksā kongresu, tie aizbrauc izpriecāties. Ja mēs tā domāsim, joprojām negribēsim ārstēties tieši šeit — Latvijā. Kongresi ārstiem ir iespēja uzzināt jauno, dalīties pieredzē ar citu valstu speciālistiem. Visu dienu pierakstu, fotografēju, izlobu vajadzīgo un vakarā esmu tā nogurusi, ka nespēju neko. Tomēr joprojām ir slimības, kuras noteikt nespējam pievārēt. Valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju varbūtība diagnosticēt retu slimību ir mazāka nekā lielā valstī. Lai iegūtu pārliecību, jāiegūst pieredze. Ir bezgala skaisti, ja ārstu komandai izdodas noteikt retu diagnozi. Katrs gadījums ir kā detektīvromāns, un vienmēr ļoti gribas, lai beigas būtu labas.

Starp maniem pacientiem ir kāds bērniņš ar neatklātu, iespējams, ģenētisku saslimšanu. Zināmas atsevišķas klīniskās izpausmes, parādās jauni simptomi, taču neesam atklājuši pamatdiagnozi. Bērna mamma ir spēcīga, zinoša. Viens bērniņš viņai sešos gados miris, viņa cīnās par otru. Sadarbojamies ar citvalstu klīnikām.

Vēl man ir kāds ņiprs pacientiņš — pusotru gadu vecs puika ar iedzimtu kataraktu. Sadarbojamies ar Stradiņu klīniku, tur operāciju veica vislabākā speciāliste. Pieaugušajam ieoperē intraokulārās lēcas +18 dioptrijas, puikam implantēja +35 dioptrijas stipru lēcu. Tagad puika skrien tā, ka nevar noķert. Arī puikas mammai, ļoti jaukai lauku sievai, ir iedzimta katarakta, redze ļoti zema. Kad braucām uz Stradiņiem, zinot, ka viņa slikti redz, gribēju viņai palīdzēt puiku paturēt, taču viņa saka: "Dakterīt, es taču esmu pieradusi visu darīt." Redzu daudz ģimeņu no laukiem, kurām grūti izdzīvot un kuras tā arī nekad nav jutušas treknos gadus, taču garīgais stiprums ir pārsteidzošs.

Visvairāk prātā paliek spēcīgie vecāki, kuri spēj nevainot citus, bet palīdz savam bērnam, uzticas ārstam un saprot, ka sadarbojoties būs vieglāk. Reizēm vecāki ir tik superīgi, ka ļoti gribas satikties un redzēt viņu viedumu. Jāatzīst, arī man mēdz būt bail un smagi, tad palīdz pieredzējušie kolēģi un mani vecāki, viņi abi ir mediķi.

Acu klīnikā esam izdarījuši daudz. Visvairāk priecājos, ka arvien labāk protam novērtēt un palīdzēt attīstīt redzi bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem, jo tieši šiem bērniņiem vajag pašu labāko redzi. Kam tad vēl vairāk, ja ne viņiem. Operējam arī acu audzējus. No acs nevar paņemt biopsiju, taču ir citas metodes. Savulaik līdzēja tikai acs izņemšana, tagad var operēt. Pēcāk pacientiņi nāk ciemos. Smaida. Riktīgi draudziņi!

Reanimatologs anesteziologs Pēteris Kļava Bērnu slimnīcā strādā kopš 1988.gada.

Ar kolēģiem dažkārt atceramies, kāda bija medicīna pirms 20 gadiem, un šķiet neticami, ka toreiz nezinājām elementāras lietas. Bija daudz bērnu ar caureju — tas gan nav mazinājies, jo latvieši nevar iemācīt bērniem mazgāt rokas. Šādās šoka situācijās bērnam jālaiž vēnā fizioloģiskais šķidrums. Mēs to darījām, taču Rietumu speciālisti bija izpētījuši, ka jālej vairāk: 20 mililitru uz kilogramu ķermeņa svara 20 minūtēs. Tik daudz?! Šķita, ka tā jau var atūdeņot organismu. Mēģinājām. Laižam, laižam, un… bērns kļūst rozīgs! Šāds viens atklājums par proporcijām mainīja tūkstošiem bērnu dzīvi!

Bērnu slimnīcā notiek neticamas lietas! Atceros kādu sarežģītu gadījumu, ko pirms pieciem gadiem neizārstētu. Pie mums nokļuva četrus gadus veca britu meitenīte, kura, ciemojoties Latvijā, bija saņēmusi nepareizu injekciju, kas radīja sastrutojumus. Tie gāja plašumā. Meitenītei bija mainīta imunitāte. Pie dzīvību uzturošas aparatūras viņa nogulēja 40 dienu. Pilnībā atslāņojās muguras un augšstilbu āda, sastrutoja plaušas un nieres. Izmantojām mākslīgo asins atindēšanas aparatūru, ar vakuumsūkņiem centāmies dabūt ādu pie audiem. No Londonas hospitāļa konsultēt atbrauca viens no labākajiem speciālistiem pasaulē. Gandarījums, ka mūsu terapijas stratēģija sakrita ar viņa iedomāto. Meitenīte izdzīvoja.

Intensīvās terapijas nodaļā nokļūst bērni smagā stāvoklī — automašīnās nepiesprādzētie, kritušie no automototransportlīdzekļiem. Braukušie bez ķiveres. Lielākoties saruna ar bērnu notiek tikai pēc izārstēšanās. Kāds zēns gan bija īsts partizāns, jo tā arī nepastāstīja, ko tieši darīja šķūnīti, kur tik ļoti apdega. Viņš nogulēja reanimācijā pusotru mēnesi, taču izdzīvoja. (Āā, Irēna, nāc pastāsti kādu gadījumu — dakteris uzrunā garāmejošo ārsti. Irēna pasmaida: "Atceries, atveda piedzērušos pusaudzi. Tādu sīciņu. Izrādās, viņš ir pilngadīgs un strādā par sanitāru kādā citā Rīgas slimnīcā.")

Atceros kādu zēnu no Ziemeļvidzemes. Tas bija pirms gadiem pieciem. Biju tur izbraukumā. Stāvoklis smags — asins saindēšanās, izmaiņas kaulos un plaušās. Sapratu, ka viens ārsts ar viņu galā netiks un tik smagā stāvoklī aizvest līdz Rīgai arī var neizdoties. Tomēr sākām vest. Jau mašīnā veicu pirmo reanimēšanu, otro — ļoti tuvu Rīgai. Reanimācijā viņš nogulēja kādas 40 dienas. Viens no kauliem sapuva kā siers. Puisis izdzīvoja, pateicoties manu kolēģu prasmei, jo katru minūti mainījās ārstēšanas taktika. Puika tagad ir liels, mācās augstskolā, atsūta apsveikumus. Tikai roka nav tik veikla, kā bija.

Mani aizkustina bērnu pazemība, uzticība, pacietība. Reiz kāds puisītis turējās kā vīrs. Neraudāja. Vēl paspēja mierināt vecākus. Kad bija pilnībā izmocījies, viņš teica: "Es vairs nevaru, dakter, es gribu nomirt." To pateicis, nomira. Izlaida garu. Tādi varoņi arī ir. Bērni ir ļoti varonīgi, pacietīgi, apbrīnojami vīrišķīgi. Ja kāds no politiskās elites būtu tik vīrišķīgs! Latvijā nav pietiekami daudz vīriešu. Redzu daudz stipru mammu — ar prāta un sirds ticību, kontrolētām emocijām. Pieminekļus viņām celt! Arī tai mammai, kura nesen izglāba savu bērnu, jo kursos bija apguvusi pirmo palīdzību. Visi lasīja zemenes, pēkšņi pazuda divgadīga meitenīte. Vectēvs intuitīvi aizskrēja uz dīķi un netīšām uzkāpa virsū bērnam, kurš bija zem ūdens. Atskrēja jaunā māmiņa, divdesmit vienu gadu veca, un atdzīvināja. Vareni!